Augļu koku kaļķošana.
Dārzs ziemā
Kā izvēlēties stādus?
Laikā, kad visapkārt viena pēc otras uzzied pavasara puķes, kad veikalos un tirgos podos un kastītēs var ieraudzīt arvien vairāk ziedu, dārzeņu un košumaugu stādu, ir grūti noturēties un nenopirkt kādu no tik vilinoši salapojušajiem augiem.
Ja, krītot kārdinājumā, tomēr gadās neplānoti kādu augu nopirkt, būs labāk, ja pirms iecerētā auga pirkšanas, ar kritisku aci palūkosieties uz izvēlēto pirkumu. Slimību vai kaitēkļu pārņemts augs, augs, kas cietis audzēšanas, pārvešanas vai uzglabāšanas laikā, pat nonācis labos apstākļos ilgāk aklimatizēsies, sliktāk ieaugs un vēlāk sasniegs savu pilnbriedu un dekoratīvo izskatu. Tāpēc nenāks par ļaunu atcerēties dažus speciālistu padomus.
Sniegpulkstenītes
Grūti iedomāties, ka sīkas savvaļas puķītes varētu būt tik pievilcīgas un izraisīt tādu interesi, ka tā jau robežojas ar zināmu māniju. Rozes, lilijas – karaliskas puķes, taču neviena no tām nav varējusi tik ļoti pārņemt puķu kolekcionāru un selekcionāru prātus, lai izpelnītos tādas mīlestības apzīmējumu, kā fīlija (φιλία – sengrieķu val.). Bet sniegpulkstenītes ir. Un pat populārajā interneta uzziņu vietnē Wikipēdija ir iekļauts vārda Galanthophile (no Galanthus – sniegpulkstenītes nosaukums latīņu valodā un phile – sengrieķu vārda philos – mīlestība) skaidrojums.
Galantofīls ir aizrautīgs sniegpulkstenīšu kolekcionārs, galantofīlija – mīlestība pret sniegpulkstenītēm. Un, lai nu kur, bet Apvienotājā Karalistē ar to ir pārņemts ne viens vien kolekcionārs. Paši briti par šo dīvaino kaislību dažkārt ironizē, sauc to par “sniegpulkstenīšu māniju” un salīdzina ar holandiešu “tulpju trakumu” 17. gadsimtā.
Kā rūpēties par Ziemassvētku eglīti?
Lai dzīva Ziemassvētku eglīte “pārciestu” svētkus, un pavasarī iestādīta turpinātu priecēt jūs vēl daudzu gadus, jaievēro daži noteikumi.
· Atcerieties, ziemā koks ir “aizmidzis” un pielāgojies vēsumam, tāpēc siltās telpās tam nevajadzētu pavadīt vairāk kā nedēļu. Siltumā, koks pamodīsies, atsāks augt, bet vēlāk pārvietots ārpus telpām cietīs no sala – apsals pumpuri vai pat augs nosals pavisam. Visgrūtāk eglītei būs telpās ar centrālapkuri, kur ir sauss gaiss, tāpēc parūpējaties par kociņu īpaši. Telpās ar krāsns apkuri, gaiss parasti ir vēsāks un mitrāks. Tādās eglīte jutīsies daudz labāk.
Kas ir Ziemassvētku egle?
Tradīcija,
sagaidot Ziemassvētkus, uzstādīt izrotātu egli aizsākās 15. gs.
beigās 16. gs. sākumā Livonijā (tagadējā Latvijas un Igaunijas
teritorijā). Precīzi dati par to, kur pirmoreiz Ziemassvētkos tika
uzstādīta izrotātā eglīte, nav zināmi, tāpēc par šo godu joprojām
cīnās Rīga un Tallina. Taču kopš 16. gs. tradīcija
Ziemassvētku priekšvakarā dekorēt kādu mūžzaļu
kociņu pakāpeniski izplatījās Eiropā, bet vēlāk arī Amerikā. 20.
gs. Ziemassvētku egle kļuva par tradicionālu rotājumu visas
lielākājās pasaules pilsētās, un pat valstīs, kur egles neaug, tika
veidotas instalācijas no dzīviem augiem vai mākslīgiem materiāliem
egles formā.
Vēlās daudzgadīgās ziedētājas
Savulaik
Ojārs Vācietis uzrakstīja: “Gads ir balts no abiem galiem un pa
vidu zaļš.” Tie, kam ir dārzs, zina, gads sākas ar sniegpulksteņu
balto un noslēdzas ar miķelīšu violeto, bet pa vidu ir ne tikai
zaļs, pa vidu ir neiedomājama krāsu un toņu bagātība, un arī rudenī
dārzs spēj priecēt, ar dzirkstošiem krāsu akcentiem. Ja dārzā atvēl
vietu vēlu ziedošajām ziemcietēm, iespējams panākt krāsu bagātību
līdz pat pirmajam salam. Zeltslotiņu un rudbekiju dzeltenais,
dāliju un asteru ziedu krāsu variācijas, viršu un muķelīšu sārti
violetais rudenī dārzu padara neatkārtojami krāšņu.
Virši zili, virši sārti
Ja
ieraugi ziedam viršus, zini tūlīt būs klāt rudens – tā teica
vecmāmiņa un dzidri noskandināja: “Pēdējie tie goda vārti, vasara,
kur cauri iet.” Un ne velti – virši ir vieni no pēdējiem
ziedošajiem augiem, kas dažreiz pat līdz pirmajam sniegam priecē ar
sīkajiem ziediņiem. Tauriņu dārzs
Skriet
pa pļavu pakaļ tauriņiem vasarās laukos pie vecmāmiņas savulaik
bija viena no patīkamākajām bērnības izklaidēm. Tagad tauriņus
pilsētas ikdienā ieraudzīt var reti, parasti vien tajās reizēs, kad
izdodas izrauties ārpus pilsētas mūriem. Tauriņu mājvieta un
barības avots ir augi, tāpēc šiem kukainīšiem iekļauties pilsētvidē
ir daudz grūtāk, kā mušām vai lapsenēm, tiem noteikti ir vajadzīgas
“zaļās mājas”. Taču pievilināt tauriņus var. Varbūt ne gluži tādus,
kā tos, kas mitinās Rīgas Botāniskājā dārzā, bet mūsu pašu parastos
ievilināt savas redzamības lokā ir iespējams. Ja gribas ieraudzīt
ne tikai pelēkbrūnos un neizteiksmīgos nakstauriņus, bet arī
krāsainākos – raibeņus, zilenīšus un zeltainīšus, ir jāveido
tauriņu dārzs.Vasaras puķes
Košas,
izteiksmīgas krāsas un ziedu bagātība – tas ir pirmais, kas nāk
prātā, iedomājoties vasaras puķes. Tās savu ziedēšanu sāk, kad
beidzies pavasara ziemciešu un sīpolpuķu ziedēšanas trakums, bet
līdz vasaras vidū ziedošajām lilijām un rozēm vēl krietns laika
sprīdis gaidāms. Tieši tāpēc vasaras puķes ar košām,
izteiksmīgām krāsām atsvaidzina jebkuru dārzu.Zilais pavasara mākonītis - vizbulītes.
Austrumos
uzlēcošās saules zemē – Japānā puķu kolekcināriem un selekcionāriem
sirdī ir iekritusi sīka pavasara puķīte – vizbulīte. Tiesa gan
īpašu apzīmējumu aizrautībai ar jaunu vizbulīšu škirņu selekciju
neviens nav izdomājis, taču kopš pāgājušā gadsimta 80 gadiem japāņi
ar neatslābstošu interesi mēģina radīt arvien jaunas vizbulīšu
šķirnes. Katru gadu Japānā notiek vizbulīšu izstādes, bet atsevišķu
kultivāru stādu cenas tirgū sasniedz pat vairākus tūkstošus ASV
dollāru par stādu. Vizbulītes (Hepatica) aug visā Ziemeļu puslodē mērenā klimata joslā. Tās iedala divas grupās – ar trīsdaivainām (Triloba) un piecdaivainām (Angulosa) lapām. Latvijā sastopama zilā vizbulīte (Hepatica nobilis) ir ar trīsdaivainām lapām. Savvaļā tā aug saulainās nogāzēs lapukoku mežos, krūmājos, zied ziliem, retāk sārtiem, sarkanīgiem, violetiem un baltiem ziediem.