corylus - Raksti

Augļu koku kaļķošana.

Mon, 14 Feb 2022 10:56:00 +0000

Ziemas otrā puse ir īstais laiks, kad atjaunot augļu koku kaļķojumu. Bet ko darīt, ja līdz šim neesat paspējuši to izdarīt? Latvijas Valsts augļkopības institūta vadošais pētnieks Edgars Rubauskis uzskata, ka kaļķošanai pavasarī ir tikai dekoratīvs vai arī padarīta darba sajūtas efekts, jo saule tad jau savus posta darbus būs izdarījusi. Ko īsti saules starojums ziemas otrajā pusē nodara kokiem, un kā ar to cīnīties?

Saule ziemas otrajā pusē

Ziemas otrajā pusē, saglabājoties zemai gaisa temperatūrai, debesis daudz biežāk ir skaidras un spīd saule. Dienā saules siltuma ietekmē augu virszemes daļas sasilst, bet vakaros un naktīs, kad gaisa temperatūra noslīd zem nulles, strauji atdziest. Tuvojoties pavasarim, krasās temperatūras svārstības rada nelabvēlīgus apstākļus augiem. Šo apstākļu ietekmē augus apdraud fizioloģiskais sausums, saules apdegumi, kuras rezultāts mizas plaisāšana.

Mizas bojājumi

Mizas bojājumi – mizas atlupumi un plaisas, ziemā rodas mizai atdziestot straujāk kā koksnei. Atdziestot, miza saraujas ātrāk, tāpēc pārplīst un atlūp. Bojātās vietas (pat mikroplaisiņas) ir lavēlīga vide, kur iemitināties slimību ierosinātājiem – baktērijām, patogēnām sēnēm un kaitēkļiem. Stumbru bojājumi veicina trupes, iedegu un vēža attīstību.

No mizas plaisāšanas jāsargā jauni koki un koku sugas ar plānu mizu, jo sevišķi visi augļu koki. Dekoratīvos kokus no saules staru iedarbības pasargā noēnošana ar egļu, priežu zariem, agroplēvi u.c. elpojošiem materiāliem vai koka stumbra aptīšana ar salmiem, niedrēm, veciem audumiem, papīriem, auduma maisiem, priežu vai egļu zariem. Koku stumbru aptīšanu vislabāk veikt jau novembrī. Tas pasargās kokus ne tikai sala, bet arī no grauzējiem. Savukārt noēnošanai optimālākais laiks ir janvāra beigas – februāra sākums.

Augļu koku kaļkošana

Augļu koku stumbru aizsardzībai tagad bieži izmanto mūsdienīgas metodes un materiālus – īpašas caurules, sietus vai tīklus, kas paredzētas jauno kociņu un krūmu aizsardzībai no sala un grauzējiem, vai stumbru nosegšanu ar niedrēm, egļu zariem. Tomēr joprojām tiek izmantota arī vispārzināma un tradicionālāka metode – augļu koku stumbru balsināšana vai kaļkošana.

Kaļķošanu jāveic vēlu rudenī (novembrī, decembrī pēc sala iestāšanās). Agri pavasarī var atjaunot kaļķojuma klājumu uz stumbra. Vēlāk šim darbam ir tikai dekoratīvs vai arī padarīta darba sajūtas efekts, jo saule tad jau savus posta darbus būs izdarījusi. Kaļkošanu veic sausā laikā, vislabāk saulainas dienas vidū. Galvenais, lai tai brīdī nav nokrišņu un stumbri paspēj apžūt.

Kaļķo visus augļu kokus, īpaši varīgākos – aprikozes, saldos ķiršus, plūmes. Var nekaļķot augļu kokus uz maza auguma potcelmiem, t.sk. komercdārzos, ja vien tie stādīti un veidoti tā, lai koki viens otru noēnotu, un kurus no saules dienvidrietumu pusē sargā balsts.

Gatavu kaļķojamo materiālu ir iespējams iegādāties dārzkopības veikalos, bet var arī pagatavot to pašrocīgi. Pāris ābeļu kaļķošanai piemājas darzā izmanto krītu vai kaļķa emulsiju. Ja ir bažas par vēža izplatību vai augļu dārzs ir visai paliels kaļķojamo materiālu gatavo no svaigi dzēsta kaļķa un vara vitriola. Vispirms sagatavo kaļķa emulsiju, 2 – 3 kg nedzēsto kaļķu pievienojot 3 l ūdens. Pēc tam 300g vara vitriola izšķīdina nelielā siltā ūdens daudzumā un to atšākida pievienojot vēl 7l ūdens. Pastāvīgi maisot, vara vitriola šķīdumu ar mazu strūklu lej pie kaļķu piena (ne otrādi!).

Pirms kaļķošanas vecākiem augļu kokiem no stumbriem ar birsti uzmanīgi notīra atmirušo mizu, sūnas un ķērpjus. Tas vislabāk darāms rudenī pēc lapu nobiršanas, kad vecā miza lietū atmikusi. Ja ir kādi stumbra bojājumi, tos iztīra un apstrādā ar Lerānu. Sagatavoto kaļķojamo maisījumu ar platu un biezu otu vairākās kārtās klāj uz stumbriem, resnākiem zariem, žāklēm un sazarojumu vietām pusotra metra augstumā virs zemes. Ja balsināšanai izmanto smidzināmo aparātu, kuram šim nolūkam ir paredzētas sprauslas (rupjiem pilieniem), tad balsināšanu atkārto vairākas reizes, lai baltais slānis būtu pietiekami biezs un noturīgs. Veicot kaļķošanas darbus jāvelk aizsargapģērbs, jālieto darba cimdi un respirators. Ja maisījumam pievienots vara vitriols, jābūt sevišķi uzmanīgiem, jo tas ir toksisks.

Augļu koku kaļķošana, it īpaši, ja kaļķojamam maisījumam piejaukts vara vitriols:

samazina apdegumu veidošanos,
kavē patogēnu iekļūšanu mizā,
ierobežo kaitēkļu izplatību;
novērš sūnu, ķērpju augšanu uz stumbriem.

Ja tomēr neesat paspējuši veikt pasākumus koku stumbru aizsardzībai, un tiek konstatēti saules apdeguma radīti bojājumi, miza spalaisājusi, šīm brūcēm uz stumbra nedrīkst ļaut iežūt. Šim nolūkam izmantojams potvaskas. Ja vēlaties pasargāt stumbrus no vēžu un iedegu ierosinātāju bojājumiem, pirms ziežat potvasku brūces var apstrādāt ar lerānu. Šādām brūcēm, atlekušai mizai nedrīkst ļaut iežūt, pretējā gadījumā bojājumi būs neatgriezeniski.

Publicēts portālā horti.lv 2013. gada 30. janvāri.

Dārzs ziemā

Wed, 21 Nov 2018 15:38:00 +0000

Ziema ir gadalaiks, kad vislabāk var ieraudzīt dārza uzbūvi, tā skeletu. Labi izveidots dārzs labi izskatās arī ziemā. Teiksiet, kas gan var būt baudāms dārzā ziemā, ja puķes noziedējušas, koki kaili un visu klāj sniegs. Taču arī ziemā dārzam ir savs šarms, sava unikāla pieklusināta krāsu palete. Kailo koku stumbri variē no melna līdz tumši brūnam, noziedējušo un nokaltušo augu dzinumi ienes dzelteni brūganos toņus, bet skujkoku tumšais zaļums izceļas uz sniega un gaišo debesu fona. Baltais sniegs ļauj pamanīt to, ko vasarā aizklāja zaļums. Ziemā daudz vieglāk var novērtēt dārza dimensijas – augstumu, platumu, dziļumu, pamanīt koku siluetus, to vainagu formu, iepazīt faktūras un nianses. Atkailināts līdz beidzamajam, dārzs ziemā ir dramatiska traģisma pilns un vienlaikus tik pašpietiekams, it kā tāds tas būtu vienmēr. Kā panākt, lai arī ziemā dārzs parādītu savas labākas kvalitātes? Te būs daži ieteikumi.

Vasaras suvenīri

Izcila skaistuma pamatā vienmēr ir labi izveidota struktūra. Dārza pamatu veido augi un atkarībā no tā, kādi augi izvēlēti, veidosies dārza struktūra ziemā. Pēc iznīcību nesošajām salnām rudenī parasti dārzos un parkos notiek sakopšanas darbi aizvācot visu, kas zaudējis labo izskatu, savukārt dabā viss paliek, kā bijis. Tieši šeit var ieraudzīt nokaltušo vībotņu, suņuburkšķu un bišķrēsliņu īpašo pievilcību ziemas ainavā. Un kāpēc gan neiedvesmoties no dabas un arī dārzā nepaturēt vasaras liecības. Īpaši tad, ja noziedējušo, bet neapgriezto puķu slaidie brūnganie dzinumi, radot dārzā vertikālus akcentus, papildina dārza struktūru. Pa ziemu neapgrieztus var atstāt laimiņus un čiksteņes (Sedum) dzinumus, eihināciju (Echinaceae) un rudbekiju (Rudbeckia) ziedus, astilbju (Astilbe) ziedvārpas. Ja vēl, plānojot dārzu, izdodas panākt šo ziemciešu kompozicionālu saspēli ar citiem augiem, piemēram, vienmēr zaļajiem skuju kokiem, rezultāti neizpaliks. Skaists vasaras suvenīrs ziemā ir arī dekoratīvo krūmu nokaltušās ziekopas, piemēram, hortenziju kuplās ziedkopas vai spireju ziedu čemuri.

Dekoratīvās graudzāles

Īpašu raksturu un šarmu dārzam ziemā piešķir augstas dekoratīvās graudzāles. Lai arī Latvijas apstākļiem piemērotu izteiksmīgu zāļveida ziemciešu nav sevišķi daudz, tomēr atsevišķas miskanšu (Miscanthus), molīniju (Molinia) un sāru (Panicum) šķirnes atsvaidzinās ne tikai dārza ainavu, bet ar savu šūpošanos vējā un kluso šalkoņu piešķirs dārzam mazliet noslēpumainības un dramatisma.

Ziemzaļie un mūžzaļie augi

Ne visi augi tuvojoties ziemai nosalst un zaudē savu lapojumu. Ziemā pamežā zaļo krāsu gammu saglabā tādi ziemzaļie un mūžzaļie augi, kā brūklenes, virši un mārsili. Savukārt Latvijas dārzos paliekošu vietu ir iekarojuši ložņu cekuliņi (Ajuga reptans), arābes (Arabis), kumeļpēdas (Asarum), bergēnijas (Bergenia), heihēras (Heuchera), sniega rozes (Helleborus), aslapu flokši (Phlox subulata) un citas ziemcietes, kas savu zaļo lapojumu saglabā arī ziemā. Ja vien tās nesplēps sniega kārta, ar savu zaļumu tās ziemā atsvaidzinās pelēcīgo brūngano krāsu gammu. Droši vien daudzos dārzos ir atvēlēta vieta arī mūžzaļajiem un ziemzaļajiem rododendriem. Tādi košumkrūmi kā Meservas īleksi (Ilex x meserveae), bukši (Buxus), Dammera klintenes (Cotoneaster dammeri), sīkie puskrūmiņi – andromedas (Andromeda), brukentālijas (Bruckenthalia), Fortina segliņi (Euonymus fortunei), ērikas (Erica), virši (Calluna), zalktenes (Daphne), goltjēras (Gaultheria), mahonijas (Mahonia), pahisandras (Pachysandra) arī pa ziemu saglabā savas lapas. Jātceras vien, ka daži no tiem ir mazāk ziemcietīgi, piemēram ileksi un bukši, kā arī tas, ka daudzi no tiem mīl augt ēnā un tuvojoties pavasarim var ciest no saules apdeguma. Bet citādi būtu ieteicams atvēlēt dārza kādu vietu arī mūžzaļajiem augiem, kas ar zaļumu izceltos ne tikai ziemā, bet arī rudenī kalpotu kā labs fons rudens iekrāsotajiem lapu košumkrūmiem.

Skuju kokaugi

Nenoliedzami ziema ir sezona, kas vislabāk izceļ skujkoku raksturu. Slaidās baltegles, zemās, bet izcili dekoratīvās kalnu priedes, dažādu augstumu un formu kadiķi, dažādu nokrāsu tūjas. Bagātīgā skuju koku izvēle ļauj dārzā izveidot īpašu ziemas brīnumzemi. To vienmēr klātesošā lapotne, ļauj norobežoties no apkārtnes, kā arī paslēpt neglītu skatu jebkurā sezonā.

Dārzā nevajadzētu aprobežoties tikai ar lapu kokiem un krūmiem, un ļauties skumjām, kad rudenī viss krāšņums ir zudis. Iestādot dzīvžogu no mūžam zaļajiem skujkokiem, dārzam visa gada garumā var piešķirt gan krāsu, gan struktūras un faktūras dažādību. Dzīvžogs var kalpot par fonu krāšņumdobēm, tas var radīt meža silueta ilūziju vai norobežot āra telpu. Glīti apgriezti vai izspūruši un savā vaļā atstāti tas ne tikai veidos jūsu dārza raksturu, bet arī sniegs patvērumu sīkajiem jūsu dārza savvaļas iemīniekiem. Dzīvžogu var veidot niansētā vienas krāsas gammā vai radīt kontrastējošus krāsu un faktūru laukumus, sākot no tumši zaļajām blīvajām eglēm un beidzot ar rietumu tūju zeltaini rūsganajiem toņiem vai zilganajiem izspūrušajiem kadiķu vainagiem.

Miza un dzinumi

Tā tikai liekas, ka zaudējot lapas, vasarzaļie lapu koki un krūmi ir zaudējuši visu savu dekorativitāti. Dažkārt lapu zaudējums ir tikai ieguvums, jo atsedz dzinumu skaisto krāsojumu, īpašo zaru formu, vai stumbra mizas struktūru un unikālo faktūru.

Ar pelnu pelēku, biezu pat samtainu mizu lepojas Amūras korķa koks (Phellodendron amurense). Tikpat interesanta ir korķa gobas (Ulmus minor f. suberosa) miza un dzinumi ar korķa spārnu izaugumiem. Arī bērzu miza ar savu krāsu, plēkšņainumu un faktūru biežāk ir pamanāma, kad lapas jau nobirušas. Ar skaistu, baltu mizas toni lepojas Himalaju bērzs (Betula utilis var. jacquemontii), papīra bērza (B. papyrifera) baltā miza lobās lielām plēksnēm gluži kā papīra lapas, purva bērza (B. pubescens) miza iekrāsojas blāvi pelēcīgā sudrabainā tonī, turpretim baltā Ķīnas bērza (B. albosinensis) mizas mizas plēksnes ir koši oranžas, oranži sarkanas, akmens bērza miza ir loboties krāsojas rūsgani dzeltena, rozīgi oranža, bet dzeltenā bērza (B. alleghaniensis) raupjās fakturētās mizas tonis variē no dzeltenā līdz pelēkam ar metālisku spīdumu, kas pēkšņi kļūst pamanāms ziemas saulē. Ar brūnajaiem toņiem - sarkanīgi brūniem līdz zaļagani brūniem lepojas melnais bērzs (B. nigra).

Tīra, gluda skaisti pelēka ir dižskabārža (Fagus sylvatica) stumbra miza. Melni pelēcīgos toņos krāsojas parastā pabērza (Rhamnus cathartica) saplaisājusī miza. Savukārt kokveida lazdas (Corylus colurna) miza lepojas ar skaistu fakturu, bet parastās lazdas (Corylus avellana) dzinumi ar skaistu zaļganbrūnu toni. Bronzas sarkanbrūnā tonī, ziemas saulē pat ar zeltainu atspīdumu, ir Māka ievas (Padus maackii) miza.

Arī krūmu dzinumi var lepoties ar izteiktām krāsām. Baltā grimoņa (Cornus alba) asinssarkanā grimoņa (C. sanguinea) jaunie dzinumi variē dažādos koši sarkanos, sārtos toņos, atvasainā grimoņa (C. sericea) dzinumi ir zaļagani dzelteni, savukārt Japānas kerijas (Kerria japonica) zari ir koši zaļi. Pa gabalu pamanāmi ir arī vītolu un kārklu jaunie dzinumi - sarkanbrūnie smaillapu vītola (Salix acutifolia) zari, dzeltenie baltā vītola (S. alba) dzinumi, sārti iekrāsotie smalkie purpura kārkla (S. purpurea) smalkie zariņi.

Atsevišķas koku un krūmu šķirnes lepojas ar īpaši skaistu, māksliniecisku zarojumu. Vītolu šķirne ‘Sverdlovskaja Izvilistaja’, un Matsudanas vītola (S. matsudana) šķirne ‘Tortuosa’, blīgzna (Salix carpea) ‘Corly Locks’ pārsteidz ar spirālēs sagrieztiem dzinumiem. Tikpat izlocīti ir parastās lazdas sķirnes ‘Concorta’ dzinumi. Savukārt spārnotais segliņš (Euonymus alatus) var lepoties ar zariem, kuriem izauguši korķveida izaugumi – spārniņi.

Spožās ogas

Pat neliels krāsu plankumiņš balti pelēkajos ziemas mēnešos rada spēcīgu iespaidu. Un tikai tuvāk aplūkojot var pamanīt, ka tās ir parastā pīlādža, sarkanā plūškoka ogas vai mežrozītes augļi. Košās ogas var kalpot ne tikai par barības krājumu žiglajiem mazputniņiem, bet arī būt par košu Jūsu dārza akcentu ziemā. Gandrīz visām pīlādžu (Sorbus) sugām un šķirnēm ir koši augļi oranži sarkanos toņos, košas odziņas ir klintenēm (Cotoneaster), bārbelēm (Berberis). Ziemā izceļas arī daudzu vilkabeļu (Crataegus) sugu, dekoratīvo ābeļu (Malus) nelielie auglīši, rievainās rozes (Rosa rugosa) plakanie auglīši un parastās irbenes (Viburnum opulus) ogu ķekari. Ja dekoratīvo krūmu un koku ogas un augļus atstāj zaros, ziemā var priecāties par spožajiem krāsu laukumiņiem un putniem, kas bieži ierodas mieloties ar gardajiem augļiem.

Ziedošie augi

Tādu nav daudz, taču ir augi, kas zied ļoti vēlu rudeni vai agri pavasarī. Arī tie var kļūt par dārza akcentu tukšajā sezonā. Savvaļā Latvijā pirmā ziedētāja ir lazda, taču tās necilos ziedus var pamanīt tikai tuvplānā, savukārt, ja dārzā iestādīsiet vidējo burvjulazdu (Hamamelis x intermedia), varēsiet par to oranži dzeltenajiem ziediem priecāties jau februārī. Viena no pirmajām ziedētājām ir arī blīgzna (Salix carpea) jeb pūpolvītols. Bieži vien to pelēkas pūkainās spurdzītes parādās jau tad, kad visapkārt vēl ir redzams sniegs. Tulīt pēc sniega nokušanas zied zalktenes (Daphne), savukārt ziemziedēm (Helleborus) jeb sniegarozēm sniegs nav sķērslis. Ja ziema ir maiga, tās var ziedēt pat visu ziemu.

Iepriecināt ziemā var arī tie augi, kas zied ļoti vēlu. Vieni no pēdējiem ziedētājiem ir virši (Calluna). Tie sāk ziedēt vasaras beigās, taču savus ziedus saglabā visu ziemu. Tāpat bieži vien līdz pat pavasarim ir redzami Virdžinijas burvjulazdas (Hamamelis virginiana) dzeltenie ziediņi, kas izplaukst oktobra beigās, novembrī.

Objekti dārzā

Lai radītu skaistu dārza telpu ar augiem vien neiztikt. Dārza bieži vien nepieciešamas nelielas cilvēka radītas būves – pergolas, kāpnes, tiltiņi. Ziemas sezonā tās bieži vien kļūst par dārza galvenajiem objektiem. Atsevišķos dārzos atradīsies arī mākslas darbi, akmens skulptūras, kas ziemā būs pamanāmas daudz ātrāk, kā vasarā. Tāpēc plānojot dārzu, jāņem vērā, kā šie objekti izskatīsies, ja tos neaizsegs augi. Skatienu ziemā piesaistīs arī vientuļs dārza soliņs, tukšs puķupods vai vīteņaugu atbalsta režģis.

Taču, ja dārzs šķiet vienmuļš un neinteresants to ziemā var atdzīvināt izvietojot tajā objektus. Tās būt ar puķu kastes, kur iestādīti virši vai mūžzaļie augi, vai arī floristikas veidojumi no skuju kokiem vai sausajiem augiem. Tādi noteikti iederēsies nelielos dārzos māju iekšpagalmos, kur arī vasarā nav visai daudz augu. Dārza atsvaidzināšanai noderēs ne tikai dabiski materiāli. Izmantot var jebkurus krāsainus dekoratīvus elementus, ja vien tadi jūsu dārzā iederas. Un, nenoliedzami, ka par ikviena dārza galveno objektu ziemā var kalpot sniegavīrs, ko katrs var izveidot atbilstoši savai gaumei.

Dzīvnieki dārzā

Lai arī šķiet, ka ziema dabā ir miera periods, ļoti daudziem dzīvniekiem ziemā dzīve turpinās. Savvaļas dzīvnieki var kļūt par jūsu dārza interesantāko sastavdaļu. Ja savlaicīgi izliksiet dārzā vietā, ko var vērot no loga, putnu barotavu, un rūpēsieties, lai tur vienmēr būtu kāds kārums mazajiem lidoņiem, varēsiet vērot dārzā jautras atrakcijas katru dienu pat neizejot no mājas. Un nekas tā neatdzīvina ziemas ainavu, kā putnu rosīšanās pie barotavas.

Gaisma dārzā

Visbiežāk par dārza apgaismojumu domājam vasarās, kad dārzā notiek dažādas aktivitātes. Bieži vien šis apgaismojums nav stacionārs un, sākoties ziemai, tiek novākts. Taču ziemā mākslīgais apgaismojums pēcpusdienas nokrēslī var radīt īpašu noskaņu un piešķirt dārzam īpašu šarmu. Ziemā, kad dabiskās gaismas ir tik maz, un tumši pelēkais ir pārņēmis teju vai visu laiku, gaismai ir īpaši liela nozīme. Ne jau velti tik lielu popularitāti ir iemantojušas spuldzīšu virtenes skuju kokos un kailajos lapu koku zaros. Tā, ka tās tos neatstāj arī beidzoties Ziemassvētkiem un Jaungada svinībām. Taču dārzā izmantojamas ne tikai populārās lampiņu virtenes. Izgaismot dārzu var ar svecēm, kas pasargātas no vēja un tātad no nodzišanas, pašu izgatavotām lampiņu virtenēm un gaismekļiem. Romantisks dārza apgaismojums palīdzēs vieglāk sagaidīt pavasari un vasaras saulgriežu gaišās naktis.

Raksts publicēts portālā delfi.lv 2015. gada 5. februārī.

Kā izvēlēties stādus?

Wed, 04 Apr 2018 15:51:00 +0000

Laikā, kad visapkārt viena pēc otras uzzied pavasara puķes, kad veikalos un tirgos podos un kastītēs var ieraudzīt arvien vairāk ziedu, dārzeņu un košumaugu stādu, ir grūti noturēties un nenopirkt kādu no tik vilinoši salapojušajiem augiem.

Ja, krītot kārdinājumā, tomēr gadās neplānoti kādu augu nopirkt, būs labāk, ja pirms iecerētā auga pirkšanas, ar kritisku aci palūkosieties uz izvēlēto pirkumu. Slimību vai kaitēkļu pārņemts augs, augs, kas cietis audzēšanas, pārvešanas vai uzglabāšanas laikā, pat nonācis labos apstākļos ilgāk aklimatizēsies, sliktāk ieaugs un vēlāk sasniegs savu pilnbriedu un dekoratīvo izskatu. Tāpēc nenāks par ļaunu atcerēties dažus speciālistu padomus.

Lai nenopirktu neveselu, stresu un nelabvēlīgus apstākļus pārcietušu augu, ir jāņem vērā daži noteikumi. Pirmais, kam jāpievērš uzmanība, ir vieta, kur pērkat augus. Protams, vislabāk tos pirkt stādaudzētavās vai specializētajos veikalos, taču dažkārt arī lielveikalā gadās ieraudzīt ko iekārojamu. Tad ir svarīgi novērtēt uz vietas, kā augi ir aprūpēti. Ja visi augi atrodas tiem piemērotos apstākļos, ir zaļojoši un labā stāvoklī, tad arī atsevišķu augu var droši pirkt. Var būt, ka augi ir veselīgi lielveikalā, it īpaši, ja stādu nodaļas vadītājai ir zaļie īkšķīši, bet tikpat labi var gadīties, ka kādā no specializētajiem veikaliem vai stādu laukumā būs savlaicīgi neaplaistīti vai kaitēkļu apsēsti augi. Daudz kas ir atkarīgs no konkrētās situācijas un konkrētā speciālista, kas ir atbildīgs par augiem,

Nākamais, kam jāpievērš uzmanība, ir augu lapojums. Augu lapām jābūt zaļām, spīdīgām, veselām un veselīgām. Izvairieties no augiem ar novītušām, nodzeltējušām lapām. Nodzeltējušas lapas var liecināt par nepareizu augu barošanu un laistīsānu vai par problēmām ar kaitēkļiem un slimībām. Augi, kas ir cietuši no nelabvēlīgiem apstākļiem, stresa novājināti un bojāti augi, iestādīti jaunajā vietā, neskatoties uz labo kopšanu var aiziet bojā iepriekš pieļauto kļūdu dēļ. Tos var saglābt, bet tas var būt visai laikietilpīgi un prasīt papildus līdzekļus.

Daudz par auga stāvokli, liecina auga forma. Liels augums ne vienmēr ir tas labākais. Tas var nozīmēt arī to, ka augs ir izstīdzējis, tiecoties pēc gaismas vai arī pārāk pārbarots ar slāpekli. Šāda auga dzinumi var būt pārāk tievi, un augs var būt nenoturīgs dabiskos apstākļos, tam var būt sliktāka imunitāte, tas var būt vieglāk pakļauts slimībām un kaitēkļu uzbrukumiem. Augam jābūt pietiekami kompaktam, sazarotam, ar daudziem dzinumiem.

Par auga augšanas sparu vislabāk vēsta auga sakņu sistēma, tāpēc iegādājoties augu, neatstājiet bez ievērības saknes. Laba sakņu sistēma ir vienmērīgi piepildījusi podu un sakņu apjoms atbilst auga virszemes daļai. Ja auga saknes ir izaugušas ārpus poda, ieaugušas podā vai arī savijušas pa poda perimetru, tas liecina, ka augs nav savlaicīgi pārstādīts un jau kādu laiku tiek turēts tam nelabvēlīgos apstākļos. Tāds stāds var būt ar deformētu sakņu sistēmu, kas nelabvēlīgi ietekmēs turpmāko auga augšanas gaitu. Savukārt, ja auga saknes nav piepildījušas augsni podā un augu no poda var izņemt ļoti viegli, iespējams, augs ir nesen pārpodots. Pērkot šādu augu, jūs samaksāsiet vairāk nekā tas ir vērts, jo auga cena lielākajā daļā stādaudzētavu tiek noteikta pēc poda izmēra. Protams, poda izmērs tiek piemeklēts pēc auga lieluma, taču kamēr augs nav podā ieaudzies, tas nav tās cenas vērts, kas par to tiek prasīta, un tam būs vajadzīgs arī daudz vairāk laika, lai sasniegtu savu pilnbriedu dārzā.

Ja iegādājamā auga dzinumu miza ir koksnaina vai bieza, pārliecinieties vai uz tās nav plaisu, bojājumu un rētu. Pat neliels stumbra bojājums var vājināt augu.

Apskatiet augsni podā – vai tajā nav nezāļu un citu augu, piemēram, sūnas. Nezāles podā konkurē ar augu par barības vielām un var novājināt to. Arī maršancija, ja tā pārklāj visu substrāta virsmu podā, kavē ūdens un barības vielu nokļuvi substrātā. Nezāles un sūna podiņos ir signāls, kas liecina par stādaudzētavas darbinieku nevērību vai nespēju savlaicīgi veikt pienācīgu augu aprūpi. No otras puses, nezāles podiņā ir viens no apliecinājumiem, tam, ka augs ir ticis audzēts podiņā un tam ir kompakta, stādīšanai piemērota, sakņu sistēma.

Ja pērkat augu, kuram ir pumpuri un ziedi, un, ja, jums ir iespēja izvēlēties, tad labāk izvēlaties augu ar pumpuriem. Šādi augi ir vieglāk transportējami, pārstādāmi un labāk ieaugas. Pie tam augs ar pumpuriem arī ziedēs ilgāk.

Iegādājoties augu, vienmēr pārbaudiet vai nav pazīmju, kas liecina par slimībām vai kukaiņu klātbūtni. Apskatiet augu lapas no abām pusēm un pārbaudiet augsni podiņā. Caurumi, punkti, deformētas, nomelnējušas, lipīgas lapas, apsarme, izaugumi, nedabiski paresninājumi, tas viss liecina par slimībām un kaitēkļiem. Īpaši piesardzīgi esiet, izvēloties telpaugus. Slimības un kukaiņi slēgtās telpās izplatās ļoti ātri. Ja rodas šaubas par auga veselīgumu, labāk paturiet to kādu laiku karantīnas režīmā no citiem augiem norobežotā telpā.

Pavasarī, vēloties ātri piepildīt plauktus ar košiem augiem, pārdevēji augus iegādājas dažādās vietās. Ne visi augi, kas ir nopērkami pie mums, būs audzēti Latvijā, tāpēc ne vienmēr būs piemēroti mūsu klimatiskajiem apstākļiem. Iegādājoties maz zināmu augu vai augu, kas audzēts ārpus Latvijas, vienmēr ir konsultējaties ar pārdevēju par tam nepieciešamajiem audzēšanas apstākļiem. Ja pardēvējs vai konsultants neko par stādu nevar pastāstīt, labāk to nepērciet, lai vēlāk nenāktos nožēlot iztērēto naudu.

Iegādājoties stādu, vienmēr jānovērtē tā kvalitāte. Vienmēr gribas ar pēc iespējas mazākiem līdzekļiem nopirkt iespējami lielāku stādu. Taču ne vienmēr liels stāds, ir labs stāds. Tāpat kā ir iespējams par par mazu naudu nopirkt kvalitatīvu stādu, tāpat arī otrādi – par lielu naudu iespējams nopirkt sliktu stādu. Kvalitatīvs stāds ir stāds ar veselīgu lapojumu, kompaktu augumu un virszemes daļai atbilstošu sakņu sistēmu. Tas nenozīmē, ka tam obligāti jābūt lielam. Maza auguma stādi bieži vien ieaugas labāk, un arī vēlāk, ja tos pareizi kopj aug straujāk. Taču, ja līdzekļi atļauj, un vēlaties pēc iespējas ātrāk panākt efektu dārzā, varat iegādāties skaistu un lielu stādu. Atcerieties – galvenais ir stāda kvalitāte. Izvēlieties to vadoties pēc iepriekšminētajiem speciālistu padomiem un nodrošiniet tam atbilstošu labu turpmāko kopšanu. Ja lolosiet un lutināsiet iestādītos augus, tie noteikti atalgos jūs ar labāko, ko var sniegt – ziediem, augļiem, skaistumu un smaržu.

Publicēts portālā Delfi 2015. gada 3. maijā

Vēl par stādu izvēli lasiet::

"Latvijas valsts meži" rakstā un žurnāla "Praktiskais latvietis" rakstā.

Sniegpulkstenītes

Tue, 27 Mar 2018 15:33:00 +0000

Grūti iedomāties, ka sīkas savvaļas puķītes varētu būt tik pievilcīgas un izraisīt tādu interesi, ka tā jau robežojas ar zināmu māniju. Rozes, lilijas – karaliskas puķes, taču neviena no tām nav varējusi tik ļoti pārņemt puķu kolekcionāru un selekcionāru prātus, lai izpelnītos tādas mīlestības apzīmējumu, kā fīlija (φιλία – sengrieķu val.). Bet sniegpulkstenītes ir. Un pat populārajā interneta uzziņu vietnē Wikipēdija ir iekļauts vārda Galanthophile (no Galanthus – sniegpulkstenītes nosaukums latīņu valodā un phile – sengrieķu vārda philos – mīlestība) skaidrojums.

Galantofīls ir aizrautīgs sniegpulkstenīšu kolekcionārs, galantofīlija – mīlestība pret sniegpulkstenītēm. Un, lai nu kur, bet Apvienotājā Karalistē ar to ir pārņemts ne viens vien kolekcionārs. Paši briti par šo dīvaino kaislību dažkārt ironizē, sauc to par “sniegpulkstenīšu māniju” un salīdzina ar holandiešu “tulpju trakumu” 17. gadsimtā.

Augs – sniegbaltā sniegpulkstenīte (Galanthus nivalis) ir Eiropas dienvidu, dienvidaustrumu un rietumu daļā sastopams amariļļu dzimtas sīpolaugs, kas gan Latvija, gan Lielbritānijā tiek plaši kultivēts, un dažviet ir sastopams kā naturalizējies dārzbēglis.

Kad īsti baltā sniegpulkstenīte parādījusies Latvijā, nav zināms, taču pie mums visplašāk sastopamā ir viena no visvecākajām un zināmākajām G. nivalis šķirnēm ‘Flore Pleno’.

Galanthus nivalis ‘Flore Pleno’

Lielbritānijā aizrautība ar sniegpulkstenītēm sākas 19. gs. vidū, kad no vietām, kur tās auga savvaļā, baltie ziediņi nonāca bagātnieku dārzos. Daļa mazo ziediņu sīpolu Lielbritānijā ieradās kopā ar kareivjiem, kas atgriezās no Krimas kara, daļu Dienvideiropā no zemes izplēsa Nīderlandes sīpolpuķu tirgotāji. Kaislības ap sniegbaltajiem ziediņiem tolaik daudz neatšķīras no mūsdienām. Retākie sīpoli maksāja gandrīz tikpat, cik vienkāršs cilvēks varēja nopelnīt mēnesī. Arī šodien retāk sastopamie sīpoli maksā vairākus simtus mārciņu. piemēram, Nīderlandē atrastās sniegpulkstenītes ar zaļām ziedlapiņām Galanthus ‘Green Tear’ sīpolu var iegādāties par 250 britu mārciņām, bet 2012. gadā Galanthus woronowii ‘Elizabeth Harrison’ dzeltenā sniegpulkstenītes forma no Skotijas Ebay izsolē tika pārdota par 725 mārciņām. Sniegpulkstenīšu kolekcionāru īpašumos Lielbritānijā ir sastopami vairāki simti dažādu sniegpulkstenīšu škirņu variāciju, kuru savstarpējās atšķirības dažkārt nav pat pamanāmas ar neapbruņotu aci. Katru gadu Lielbritānijā februārī notiek neskaitāmi šovi un sniegpulkstenītēm veltīti pasākumi, bet viens no lielākajiem galantofīlu pasākumiem notiek Vācijā, februāra pēdējās dienās. Aizraušanās ar sniegpulkstenītēm mūsdienās ir novedusi pie tā, ka tās aizsargā CITIES konvencija, kas radīta īpaši apdraudētu dzīvnieku un augu aizsardzībai pasaulē.

Pavisam pasaulē ir 20 savvaļas sniegpulkstenīšu sugu, bet to kultivētās formas un šķirnes pārsniedz 2 tūkstošus. Latvijā dārzos visvairāk audzētā ir sniegbaltā sniegpulkstenīte (Galanthus nivalis). Viena no skaistākajām šķirnēm ir ‘Magnet’. Ar zaļiem plankumiem uz ziedlapiņām lepojas šķirnes ‘Viridapice’ un ‘Virescens’. Agri ziedoša, ar garākiem ziedkātiem un skaistu lielu ziedu ir 19.gs izveidotā šķirne ‘Atkinsii’.

Latvijā audzē arī krokaino sniegpulkstenīti (Galanthus plicatus), kas ir robustāka un ar lielākiem ziediem. Tai ir skaistas dzeltenās formas šķirnes ‘Wendy’s Gold’ un ‘Primrose Warburg’, oriģināla ar īpatnējas formas ziedlapiņām ar zaļu plankumu ir šķirne ‘Trym’ (‘Trymming’), tai nedaudz līdzinās ‘Greenfinch’. Edvarda Augusta Bovla (Edward Augustus Bowles) - viena no zināmākajiem galantofīliem vārdā nosauktas divas krokainās sniegpulkstenītes šķirnes. Šķirne ‘Augustus’ ir ar lieliem pērlēm līdzīgiem ziediem un ar interensantu audumam līdzīgu ziedlapiņu tekstūru un sudrabainu dzīslojumu zaļajās lapās. Savukārt šķirne ‘E. A. Bowles’ 2004. gadā tika atrasta slavenā kolekcionāra Mideltonas nama (Myddelton House) dārzā. Tā ir reta un skaista šķirne ar sešām vienāda garuma tīri baltām ziedlapiņām, pilnīgi atšķirīga no tradicionālās sniegpulkstenīšu ziedu formas. Pieprasīta un dārga šķirne.

Šķirņu ziņā visbagātākā un šķiet arī Lielbritānijā vispieprasītākā suga, kas savvaļā aug Turcijā, ir Elvesa sniegpulkstenīte (Galanthus elwesii). Tā nosaukta britu botāniķa, entomologa, kolekcionāra un ceļotāja Henrija Elvesa (Henry John Elwes) vārdā. Viena no interesentākajām Elvesa sniegpulkstenītes šķirnēm, ko pagājušā gadsimta 90 – tajos gados atklāja viena no britu galantofīlēm Margarita Ovena (Margaret Owen), ir nosaukta viņas vīra vārdā ‘Godfrey Owen’. Tai ir simetriski sakārtotas sešas iekšējās un sešās ārējās ziedlapiņas, kaut parasti sniegpulkstenītēm ir trīs un trīs ziedlapiņas.

Viena no lielākajām sniegpulkstenītēm, kas savvaļā aug Kaukāza kalnos, ir platlapu sniegpulkstenīte (Galanthus platyphyllus). Tā ir viena no retājām sniegpulkstenītēm, kas labi aug arī pilnā saules apgaismojumā. Bet visagrāk ziedošā sniegpulkstenīte ir karalienes Olgas sniegpulkstenīte (Galanthus reginae-olgae), kas savvaļā atrodama Peloponesā Grieķijā, un tur uzzied jau oktobrī.

Arī sniegpulkstenītes nosaukuma Galanthus izcelsme meklējama Grieķijā un tas nozīmē pienabalta puķe. Iespējams, ka to savulaik savā poēmā par Odiseju aprakstījis Homērs, kā augu, kas, izrauts no zemes, var būt bīstams mirstīgajiem, bet ne dieviem, un spēja pasargāt Odiseju no Kirkes zintīm. Šodien ir zināms, ka vielas, ko satur sniegpulkstenītes nelielās devās var palīdzēt Alcheimera slimības ārstēšanā agrīnā stadijā, bet lielās devās sniegpulkstenītes ir indīgas.

Iespējams, ka par sniegpulkstenītes ārstnieciskajām īpašībām viduslaikos zināja arī mūki. Tas izskaidrotu lielās sniegpulkstenīšu audzes pie senākajiem klosteriem. Bet varbūt tas liecina par šo ziedu lielo nozīmi baznīcas svētkos 2. februārī – Sveču dienā. Nav grūti iedomāties cik ļoti sniegbaltie ziediņi atdzīvināja svētkus drūmajā pelēkajā februāra dienā, ienesot gaišumu baznīcā un apburot skatītājus. Sniegpulkstenītes bija nevainības un šķīstības simbols - Sveču dienas baltie zvaniņi.

Sena kristiešu leģenda vēsta, ka brīdī, kad Ieva un Ādams tika izdzīti no Paradīzes, bija tik nejauks laiks, ka sniegputenī zeme ar debesīm griezās kopā. Kad Ieva bija zaudējusi jebkādas cerības, enģeļi apžēlojās par to un dažas no sniegpārsliņām pārvērta par sniepulkstenītēm, kas nu kļuva par cerību simbolu. Savukārt tautas nostāsti vēsta, ka sniegpulkstenītes ir izaugušas no Pavasara asins lāsēm, kas nopilējušas zemē pēc viņa kārtējās cīņas ar Ziemu.

Lai kas arī nebūtu pielicis savu roku šo ziedu radīšanā un izplatīšanā – Dievs vai enģeļi, galantomāni vai holandieši, šo ziediņu parādīšanās dārzā viennozīmīgi ir apliecinājums patiesībai – pēc ziemas vienmēr nāk pavasaris. Un, ja uzmanīgi ieklausās, var dzirdēt, kā baltie zvaniņi modina no ziemas miega.

Kā rūpēties par Ziemassvētku eglīti?

Mon, 01 Jan 2018 14:03:00 +0000

Lai dzīva Ziemassvētku eglīte “pārciestu” svētkus, un pavasarī iestādīta turpinātu priecēt jūs vēl daudzu gadus, jaievēro daži noteikumi.

· Atcerieties, ziemā koks ir “aizmidzis” un pielāgojies vēsumam, tāpēc siltās telpās tam nevajadzētu pavadīt vairāk kā nedēļu. Siltumā, koks pamodīsies, atsāks augt, bet vēlāk pārvietots ārpus telpām cietīs no sala – apsals pumpuri vai pat augs nosals pavisam. Visgrūtāk eglītei būs telpās ar centrālapkuri, kur ir sauss gaiss, tāpēc parūpējaties par kociņu īpaši. Telpās ar krāsns apkuri, gaiss parasti ir vēsāks un mitrāks. Tādās eglīte jutīsies daudz labāk.

· Kociņu nenesiet uzreiz telpās, bet pieradiniet pie siltuma pakapeniski – vispirms novietojot to telpās, kur temperatūra ir nedaudz siltāka kā ārā, piemēram, garāžā, tad priekšnamā, un tikai tad istabā. Vislabāk, ja jūs dotu kociņam vismaz pāris dienas aklimatizācijai. Šai laikā pārbaudiet vai uz zariem nav parādījušies pamodušies kaitēkļi, kurus pirms ienešanas telpā, protams jānolasa.

· Kociņu novietojiet vietā, kas atrodas vistālāk no radiatoriem, krāsns, kamīna vai cita siltuma avota, un vietā, kur pēc iespējas vairāk ir dabisks apgaimojums.

· Podotu eglīti novietojiet uz lēzena puķu podu paliktņa, bet egli ar sakņu kamolu ievietojiet lielā traukā, kura 1/3 daļa ir pildīta ar granti. Tas palīdzēs gan nostiprināt egli vertikālā stāvoklī, gan uzturēt mitru egles sakņu kamolu.

· Laistiet egli, rūpējaties, lai augsne pastavīgi ir mitra, bet nepārlejiet to. Vislabāk liet tik daudz, kamēr ūdens parādās uz paliktņa. Pēc iespējas biežāk apsmidziniet egles skujas ar istabas temperatūrā sasildītu ūdeni.

· Ja vēlas eglītē dedzināt svecītes, tās jāizvieto zaros, kur apkārt nav citu zaru, un tā, lai iespējami mazāk ciestu skujas. Sveču liesmas var nodarīt kokam neatgriezeniskas traumas.

· Neturiet eglīti telpās ilgāk kā nedēļu! Pēc svētkiem to pakāpeniski pārvietojiet uz vēsākām telpām, ļaujot tai vairākas dienas pakāpeniski atkal pierast pie aukstuma.

· Kad eglīte ir aklimatizējusies, ja vien tas ir iespējams (zeme nav sasalusi), uzreiz iestādiet to!

· Ja ārā ir sals, un nav iespējams kociņu iestādīt, tad eglīti var mēģināt pārziemināt gaišās, bet vēsās telpās, kur kur gaisa temperatūra nav augstāka par + 10° C un zemāka par - 5° C, ik pa laikam to aplaistot. Ja tas nav iespējams, tad eglīti ar visu podu var ierakt zemē neapkurināmā siltumnīcā. Ja eglītei tomēr atlikusī ziema jāpavada ārā vai uz balkona, tad tā jānodrošina pret sakņu caursalšanu. Vienkāršākais variants ir ielikt podu lielākā auduma maisā un piepildīt telpu starp maisu un podu ar kādu izolācijas materiālu – salmiem, sausām lapām, sausu kūdru vai kādu citu siltumu saglabājošu materiālu. Izolējošajam slānim ir jābūt pietiekami biezam. Arī sniegs ir labs sildošais materiāls, tāpēc ja nekā citā nav, bet ziema padevusies ir ar sniegu, podu var ierušināt sniegā, tikai jālūkojas, lai sniega sega vienmērīgi aptvertu podu no visām pusēm un arī augsnes virskārta būtu pārklāta ar sniegu.

· Ja nu tomēr eglīte telpās ir bijusi pārāk ilgi vai arī ir paspējusi pamosties, parādījušies pumpuri, to var mēģināt pārziemināt telpās (pēc iespējas vēsākās). Ja par to rūpēsieties, regulāri laistīsiet, rasināsies, eglīte, arī bez Ziemassvētku rotājumiem, iepriecinās jūs kā savdabīgs telpaugs. Bet tiklīdz tas ir iespējams – iestādiet to.

· Gaidot pavasari, reizi pa reizei, paraugaties kā jūtas laukā ziemojošās eglītes, un neaizmirstiet pret saules stariem jūtīgās šķirnes februārī piesegt pret saules apdegumiem.

Kas ir Ziemassvētku egle?

Tue, 14 Nov 2017 16:52:00 +0000

Tradīcija, sagaidot Ziemassvētkus, uzstādīt izrotātu egli aizsākās 15. gs. beigās 16. gs. sākumā Livonijā (tagadējā Latvijas un Igaunijas teritorijā). Precīzi dati par to, kur pirmoreiz Ziemassvētkos tika uzstādīta izrotātā eglīte, nav zināmi, tāpēc par šo godu joprojām cīnās Rīga un Tallina. Taču kopš 16. gs. tradīcija Ziemassvētku priekšvakarā dekorēt kādu mūžzaļu kociņu pakāpeniski izplatījās Eiropā, bet vēlāk arī Amerikā. 20. gs. Ziemassvētku egle kļuva par tradicionālu rotājumu visas lielākājās pasaules pilsētās, un pat valstīs, kur egles neaug, tika veidotas instalācijas no dzīviem augiem vai mākslīgiem materiāliem egles formā.

Kā Ziemassvētku kociņus pasaulē visbiežāk izmanto baltegles (Abies). Amerikā līdztekus balteglēm populāras ir arī dažādu sugu priedes (Pinus), kā arī zaļā duglāzija (Pseudotsuga menziensii), bet siltākos reģionos pat araukārijas (Araucaria).

Eiropā Ziemassvētkos izrotā gan baltegļu, gan priežu, gan egļu (Picea) sugas, bet Latvijā, protams, līderpozīcijās ir egles. Pēdējās desmitgadēs arvien biežāk cilvēki izvēlas uz Ziemassvētkiem iegādāties eglīti podā. Gan tāpēc, ka tā ilgāk saglabā kvalitatīvu izskatu, gan ar nolūku, to vēlāk iestādīt piemājas dārzā vai citviet.

Atšķirībā no grieztajām eglītēm, kas Latvijas tirdzniecības vietās nonāk ne tikai no Latvijas mežiem un kokaudzētavām, bet arī no citām Eiropas valstīm, podos esošās egles pārsvarā ir audzētas tepat Latvijas kokaudzētavās.

Visbiežāk Latvijas kokaudzētavas piedāvā parastās egles (Picea abies) un asās egles (Picea pungens) šķirnes, kā arī vienu no asās egles formām (Picea pungens f. glauca), tautā sauktu par sudrabegli. Pēdējos gados piedāvājumā ir arī Kanādas egles (Picea glauca) visbiežāk šķirne ‘Conica‘ un Serbijas egle (Picea omorica). Dažviet podos ir atrodamas arī baltegles – Kaukāza baltegle (Abies nordmanniana) un garzvīņu baltegle (Abies x phanerolepis), taču ir iespējams, ka tās ir ievestas no ārvalstīm.

Populārākās Ziemasvētku egļu sugas un šķirnes

Parastā egle (Picea abies) ‘Ohlendorfii’ ir lieliska Ziemassvētku eglīte nelieliem dārziem. Izaug līdz 4 m augstumā, 2 m platumā. Ar kompaktu, nedaudz noapaļoti konisku vainagu, blīvu zarojumu ar vairākām tuvu sakļautām galotnītēm, tumši zaļu skuju krāsojumu. Salīdzinoši lēni augoša, pilnīgi ziemcietīga, taču agrā pavasarī var ciest no saules apdegumiem.

Sudrabeglei jeb asās egles formai ar izteikti zilganīgām skujām (Picea pungens f. glauca) ir raksturīga vairāk vai mazāk zilganīga skuju nokrāsa. Skujas nedaudz garākas kā parastai eglei. Egle izaug 15 m augstumā, 4 m platumā, ar plati konisku vainagu, skaistām, blīvām skujām. Atraudzīga. Iederēsies vidēji lielā dārzā. Pakļaujas apgriešanai, ir ziemcietīga un necieš no saules apdegumiem.

Kanādas egle (Picea glauca) – ar blīvāku vainagu kā parastai eglei un īsākām, strupākām skujām. Sasniedz 20 m augstumu, platumā 4 – 5 m. Sākumā aug ātri, pēc tam daudz lēnāk. Ļoti dekoratīvi čiekuri. Ir daudz neliela auguma un punduršķirņu, no kurām vispopulārākā ir šķirne ‘Conica’. ‘Conica’ saniedz 2 m augstumā, 1 m platumā, ar blīvu konusveida vainagu. Jaunās skujas sākumā gaiši zaļas, vēlāk zilganzaļas. Lēnaudzīga. Agrā pavasarī mēdz apdegt saulē. Piemērotas nelielam dārzam, grupveida apstādījumiem. Līdzīgas šķirnes, arī neliela auguma, konisku vainagu, bet ar zilganām skujām, – ‘Alberta Blue’, ‘Blue Wonder’, ‘Sander’s Blue’ u.c. Savukārt šķirnes ‘Daisy’s White’ dzinumi no agra pavasara līdz vasaras vidum ir krēmīgi balti. Arī šī šķirne mēdz agrā pavasarī apdegt saulē, tāpēc ieteicams to noēnot.

Serbijas egle (Picea omorica) – slaidu konisku vainagu, gracioziem zariem. Izaugot sasniedz pat 30 m augstumu, platumā – 3 m. Skujas zaļas, ar baltām svītriņām apakšpusē, kas rada apsarmojuma efektu. Galotnē veidojas nelieli čiekuri, kas negatavi ir ar purpurvioletu nokrāsu, bet nogatavojušies iegūst kanēļbrūnu toni. Vidēji ātraudzīga, ziemcietīga suga, kas pilsētas apstākļus panes labāk kā parastā egle. Dārzam būs piemērota serbijas egles pundurforma ‘Nana‘, it īpaši, ja vēlaties Ziemsvētku eglīti arī pagalmā.

Kaukāza baltegle (Abies nordmnniana) – visbiežāk Ziemassvētku tirdziņos var sastapt no Eiropas ievestas grieztās baltegles, un tās dēvē arī par Nordmaņa balteglēm. Šīm balteglēm ir pagaras, tumši zaļas, mīkstas un ļoti smaržīgas skujas, kas nebirst mēnešiem ilgi. Tā ir arī visiecienītākais Ziemassvētku koks Eiropā. Izaugot Kaukāza baltegle sasniedz 25 m augstumu, 5 m platumu, veido šauri konisku vainagu. Taču tā nav ziemcietīga, un to ieteicams stadīt Latvijas rietumu daļā.

Garzvīņu baltegle (Abies x phanerolepis) – viena no izturīgākajām balteglēm Latvijas apstākļos. Ar 15 m augstu, līdz 5 m platu konisku blīvu vainagu un pelēkzaļām skujām. Ziemcietīga. Bieži sastopama vecos parkos.

Vēlās daudzgadīgās ziedētājas

Tue, 03 Oct 2017 10:15:00 +0000

Savulaik Ojārs Vācietis uzrakstīja: “Gads ir balts no abiem galiem un pa vidu zaļš.” Tie, kam ir dārzs, zina, gads sākas ar sniegpulksteņu balto un noslēdzas ar miķelīšu violeto, bet pa vidu ir ne tikai zaļs, pa vidu ir neiedomājama krāsu un toņu bagātība, un arī rudenī dārzs spēj priecēt, ar dzirkstošiem krāsu akcentiem. Ja dārzā atvēl vietu vēlu ziedošajām ziemcietēm, iespējams panākt krāsu bagātību līdz pat pirmajam salam. Zeltslotiņu un rudbekiju dzeltenais, dāliju un asteru ziedu krāsu variācijas, viršu un muķelīšu sārti violetais rudenī dārzu padara neatkārtojami krāšņu.

Vasaras beigās ziedošās ziemcietes. Pirmie, kas dārzā vēsta par rudens tuvošanos ir skarainie flokši (Phlox paniculata) – ziemciete, kas reiz bija sastopama vai katrā lauku sētā, un kuras nosaukums “flokši” dažam labam kalpo par sinonīmu vārdam “puķes”. Skaraino flokšu šķirņu un krāsu bagātība ar katru gadu pieaug, tāpēc šai pasakaini smaržojošajai vecmāmiņu puķei noteikti vajadzētu atrast vietu dārzā starp citām ziemcietēm vai graudzālēm. Veiksmīgi sakombinējot vairākas šķirnes var panākt, ka flokši zied nepārtraukti no jūlija beigām līdz septembrim.

Lielākā daļa vēlo ziedētāju ir samērā garas vai pat ļoti slaidas. Taču līdz ar flokšiem ziedēšanu sāk lielziedu platpulkstenīte (Platycodon grandiflorus), kurai ir visai neliels augums, bet kura ziedēšanas laikā ir tikpat izskatīga. Īpaši efektīgi ir platpukstenītes ziedu pumpuri. Pakāpeniski piebriestot tie atgādina mazus baloniņus, kas, ziedam uzplaukstot, pārsprāgst. Platpukstenītes ziedu krāsa variē no baltas līdz rozā, no viegli violetas līdz koši zilai, un tās iederēsies gan akmeņdārzā gan ziemciešu dobēs.

Vasaras beigās sāk ziedēt un līdz pat septembrim zied vēl viena no vēlīnajām ziedētājam – plakanā zilpodze (Eryngium planum). Zilpodze no lapu rozetes veido stingrus sudrabaini zilpelēkus dzinumus, uz kuriem izvietotas dadžiem līdzīgas, jūras zilas, olveidīgas ziedkopas. Karstuma un sausuma izturīga, ar savu neparasto krāsojumu un izskatu zilpodze būs lielisks papildinājums dārzam, un labi kontrastēs ar maigajām un liellapainajām ziemcietēm.

Krastkaņepes (Eupatorium) ir vasaras nogalē ziedošs patīkami smaržojošs nektāraugs, kas veido garus dzinumus ar sārti rozā ziedkopām galos. Lielā krastkaņepe (Euhatorium cannabium) var sasniegt pat divu metru augstumu, daudz no tās neatpaliek arī plankumainā krastkaņepe (Euhatorium maculatum). Garā auguma, dziļās un plašās sakņu sistēmas dēļ tā būtu stādāma nomaļāk no pārējām ziemcietēm, taču dēļ tās apbrīnojamās spējas – sapulcināt visas apkārtnes tauriņus vienuviet, būtu vērts atrast tai vietu dārzā. It īpaši, ja izvēlas jaunākas šķirnes ar zemāku augumu, košāku ziedu krāsu un krāsainiem dzinumiem.

Latvijā mazāk zināmas, bet pēdējā laikā arvien lielāku popularitāti ir ieguvušas Japānas anemones. Šīs puķes izcelsme meklējama Ķīnā, no kurienes Hubejas anemone (Anemone hypehensis), pirms gadu tūkstošiem nonākusi Japānā, iegūst Japānas anemones nosaukumu – Anemone hypehensis var. japonica. Selekcionāri izmantojot dažādus kultivārus ir radījuši vairākas hibrīdas šķirnes, kas bieži vien arī tiek dēvētas par Japānas anemonēm. Katrā ziņā, lai kādu nosaukumu audzētāji savam stādam ir izvēlējušies, šīs rudenī ziedošās anemones ir vērts stādīt dārzā. Virs to cerveidīgā lapojuma, kas ir pietiekami izskatīgs visu vasaru, augusta beigās izveidojas slaidi ziedkāti, kuros izkārtoti balti un rozā, Daugavas vizbulim līdzīgi ziedi. Japānas anemones zied no augusta vidus līdz septembra sākumam, virs lapu rozetes veidojot ažūru ziedu mākonīti, un labi izskatās gan bariņā vienas pašas, gan kopā ar citām ziemcietēm.

Rudenī ziedošās ziemcietes. Drūmās rudens dienās sauli dārzā ienes rudens margrietiņas – spriganās rudbekijas un kautrīgās helēnijas. No rudbekijām vislielāko popularitāti ir iemantojusi Salivena rudbekijas (Rudbeckia fulgida var. Sullivantii) šķirne ‘Goldsturm’, taču arī citas rudbekiju sugas un šķirnes labi piestāv rudens dārzam. Viegli audzējamas ir mirdzošās rudbekijas (Rudbeckia fulgida), kas iederēsies visāda veida apstādījumos, īpaši publiskajos. Fona stādījumiem noderēs gara auguma rudbekijas – spožās rudbekijas (Rudbeckia nitida) un sķeltlapu rubekijas (Rudbeckia laciniata). Var gadīties, ka, vienreiz dārzā iestādīta, jūs atkārtoti iepriecinās viengadīgā pūkainā rudbekija (Rudbeckia hirta), kas dažkārt turpina ziedēt arī nākamajā un aiznākamajā gadā.

It kā neuzkrītošas un tai pat laikā labi pamanāmas ir rudens helēnijas (Helenium autumnale). Tās, stādītas grupās, iederēsies ziemciešu dobēs, un to vienkāršie dzeltenie un sarkanbrūnie ziediņi iepriecinās gan patstāvīgos dārza iemītniekus – bites un tauriņus, gan ikvienu, kas dosies tām garām. Vairums helēniju šķirņu zied augustā, septembrī. Taču to ziedēšanas laiku sekmīgi var pagarināt pat par mēnesi, regulāri izlaužot (izgriežot) centrālos izziedējušos ziedus. Helēnijas tad veido arvien jaunus sāndzinumus, kas turpina ziedēt vēl un vēl.

Ne pārāk populāras, bet pietiekami izteiksmīgas ir sudrabsveces (Cimifuga). Arī šīs ir vienas no augstajām, vēlu ziedošajām ziemcietēm, kas labi iederas ziemciešu dobēs un jauktajos stādījumos. To slaidās baltās ziedkopas patiesi atgādina sveces, kas tumšajos rudens vakaros izceļas starp citiem augiem. No sudrabsvecēm dārzos tiek stādītas vairākas sugas: Daurijas sudrabsvece (Cimifuga dahurica), ķekarainā sudrabsvece (Cimifuga racemosa), zarainā sudrabsvece (Cimifuga ramosa), aveņlapu sudrabsvece (Cimifuga rubifolia) un vienkāršā sudrabsvece (Cimifuga simplicifolia). Tām ir radītas arī šķirnes ar tumšu – brūnu, purpurkrāsas lapojumu.

Izskatīgais laimiņš (Sedum spectabile) un parastā čīkstene (Sedum thelepium) ir vienas ģints divi augi ar atšķirīgiem nosaukumiem latviešu valodā, kaut arī nezinātājam paši augi izskatīsies ļoti līdzīgi. Abi šie augumā lielākie laimiņu ģints pārstāvji zied rudens pusē. Vispirms augustā ziedēšanu sāk izskatīgais laimiņš, un tad to septembrī pārtver čīkstenes, kas labvēlīgos laika apstākļos turpina ziedēt līdz pat oktobra beigām. Čikstenes un laimiņa ziedkopas saglabā dekorativitāti arī ziemā, tāpēc tās ir iecienīts elements dārza dekorativitātes izcelšanai ziemas periodā. Gan vienam, gan otram augam ir izveidotas šķirnes ar dažādu ziedu un lapu krāsu.

Un, protams, reti kurš dārzs rudenī iztiks bez asterēm. Un šeit ir domātas ne tikai tās asteres, ko zinātniski pareizi sauc par Ķīnas asterēm (Callistephus chinensis), un kas dārzā aug tikai vienu gadu, bet arī ziemasteres, kas tautā tiek devētas par “miķelīšiem”. Pirmās dārzā parasti sāk ziedēt Jaunbeļgijas ziemasateres (Aster novi-belgii), un tad tām seko Jaunanglijas ziemasteres (Aster novae-angliae). Gan vienas, gan otras ir visai zināmas un atrodamas vai katrā dārzā. Taču no pazīstamākajām izskata ziņā neatpaliek arī virsāju ziemastere (Aster amellus), kas būs augumā zemāka, un spilvenveida ziemastere (Aster dumosus), kas būs daudz kuplāka. Rudenī zied arī sirdslapu (A. cardifolius), liellapu (A. macrophyllus) un laimiņlapu (A. sedifolius) ziemasteres, kuras iecienījuši tie dārzu veidotāji, kas dārzam vēlas piešķirt dabiskāku, savaļai raksturīgāku izskatu.

Ja izvēlēsieties un iestādīsiet dārzā kaut vai dažas no iepriekšminētajām ziemcietēm, ar to vien jau jums izdosiet paildzināt ziedēšanas sezonu dārzā. Ja līdztekus ziemcietēm atradīsiet vietu arī rudenī ziedošajām gumpuķēm un sīpolpuķēm – dālijām, gadiolām, montbrēcijām un rudenī ziedošajām viengadīgajām puķēm – gazānijām, saulespuķēm, puķu tabakai, ja starp puķēm iestādīsiet graudzāles ar krāsainu lapojumu rudenī, piemēram, mūžzaļo pļavauzīti (Helictotrichon sempervirens), asziedu ciesu (Calamagrostis x acutiflora), Sibīrijas spodiopogoni (Spodiopogon sibericus) vai Niedru molīniju (Molinia carulea subsp. arundinacea), jūsu dārza krāsu palete rudenim tuvojoties tikai bagātināsies.

Augu dažādība un pareiza kopšana – tas ir pamatas tam, lai jūsu dārzs rudenī būtu tikpat dekoratīvs un izskatīgs kā vasarā. Un ļoti iespējams, ka tas rudenī būs pat daudz interesantāks, nekā spējāt to iedomāties, plānojot un visu vasaru par to rūpējoties, jo dabai vienmēr ir noslēpts kāds negaidīts pārsteigums, ko tā mums atnes ar katru jaunu rītu. Lai izdodas to ieraudzīt!

Raksts publicēts portālā delfi.lv 2014. gada 27. augustā.

Virši zili, virši sārti

Sat, 02 Sep 2017 15:58:00 +0000

Ja ieraugi ziedam viršus, zini tūlīt būs klāt rudens – tā teica vecmāmiņa un dzidri noskandināja: “Pēdējie tie goda vārti, vasara, kur cauri iet.” Un ne velti – virši ir vieni no pēdējiem ziedošajiem augiem, kas dažreiz pat līdz pirmajam sniegam priecē ar sīkajiem ziediņiem.

Daži ne botāniski fakti par viršiem

Tāpat kā visa Eiropā, arī Latvijā parastais virsis (Calluna vulgaris) ir bieži sastopams: visvairāk – sausos priežu mežos, bet arī izcirtumos, kāpās un purvos. Jau izsenis virši pazīstami kā izcils rudens nektāraugs, un viršu medus ir slavens ar savām ārstnieciskajām īpašībām un atzīts gardēžu vidū. Arī pats augs latviešiem ir bijis gana noderīgs gan ārstēšanai, gan dzijas krāsošanai, lai iegūtu zaļgani dzeltenīgus toņus. Tiesa gan tos puķu dārzā nestādīja.

Savukārt skoti, kuriem plaši viršu klajumi Skotijas kalnainajos apvidos ir visai ierasta parādība, viršus ne tikai izmantoja it visam – jumtu segumam, žogiem un ceļa stiprinājumiem, kurināšanai un produktu žāvēšanai, gultas matračiem, slotām, groziem, otām, kājslauķiem, podu un skursteņu tīrāmajiem vīkšķiem, un, protams, arī viskija un alus darīšanai. Skoti tos bieži pieminēja arī savās dziesmās, teiksmās un leģendās. No Skotijas salas Skye cēlies arī dzēriens – liķieris “Drambuie”, kurš gatavots no viskija, viršu medus un dažādām zālītēm.

Un lai arī simtiem gadu virši plaši tika izmantoti saimniecībā un ārstniecībā, līdz pat 19. gadsimtam tie saistījās ar laukiem un auga vien savvaļā. Bet tad, tāpat kā alpu augi, tie nāca modē un parādījās arī dārzos. Līdzīgi kā alpu augiem tika veidoti alpināriji, viršiem veidoja viršu dārzus. Viens no vecākajiem viršu dārziem, kas saglabājies līdz mūsdienām, viršu dārzs Nymans dārzos, Anglijā, Rietumu Saseksā ir veidots 1902. gadā. Jāteic, ka tieši pateicoties angļu dārznieku aizrautībai, kuri jau no pagājušā gadsimta 20 – gadiem izplatīja un popularizēja viršus visā pasaulē un gadsimta gaitā selekcionēja vairāk nekā 100 viršu škirņu, šodien mēs varam izvēlēties viršus ar dažādu lapojumu un ziedu krāsu, augumu un ziedēšanas laiku. Un, lai gan pasaulē šobrīd ir zināmas jau vairāk kā tūkstots viršu šķirņu, angļu selekcinētās joprojām ir vienas no populārākajām pasaulē.

Viršu stādīšana

Virši ir mūžzaļi Ēriku dzimtas (Ericaceae) 30 -70 cm augsti puskrūmi, kas atkarībā no šķirnes zied no jūlija līdz pat oktobrim. Tā kā dabiskos apstākļos virši aug galvenokārt priežu mežos, to audzēšanai būs nepieciešama skāba (pH 4,5 – 5), smilšaina, gaisa caurlaidīga augsne. Viršiem ir smalkas un sīkas saknes, kas smagā mālainā augsnē nespēs tikt pie barības vielām, tāpēc augsnei ir jābūt labi drenētai, tā ir jāielabo ar skābu kūdru, lai nodrošinātu vajadzīgo augsnes reakciju, un ar mulču vai smiltīm, lai neuzkrātos lieks mitrums. Augsni viršiem gatavo līdzīgi kā rododendriem – ⅓ kūdras, ⅓ mulčas vai smilts un ⅓ dārza augsnes vai komposta. Ja nelieto kompostu, augsni var bagātināt ar viršem vai rododendriem paredzētu mēslojumu.

Viršu stādīšanai ir jāizvēlas vietas, kas ir tuvas dabiskajiem apstākļiem. Nederēs vietas, kas ir pārlieku mitras. Lieks mitrums vispār viršiem ir bīstams, jo smalkā viršu sakņu sistēma mitrumā var ciest no skābekļa trūkuma, sākt pūt un augs var aiziet bojā. Tas jāņem vērā arī augu laistot – jālaista reti, pamatīgi, nekādas rasināšanas. Tā var izprovocēt slimības.

Viršus stāda gan pavasarī, gan rudenī tādā pat dziļumā, kā tie auguši, apmēram 30 – 40 cm vienu no otra. Pirms stādīšanas viršu sakņu kamolu kārtīgi padzirdina, uz laiku iemērcot podiņu ūdenī. Iestādītos augus vēlams mulčēt, mulča pasargās augus mitruma un, sadaloties, veidos augiem vajadzīgo skābo vidi.

'Orange Queen'

Viršu kopšana

Ja pareizi sagatavota augsne un izvēlēta īstā vieta, viršu kopšana nav pārāk sarežģīta. Viršiem regulāri visu sezonu jānodrošina mitrums – tos laista reti un kārtīgi, neļaujot mitrumam uzkrāties. Mēslo augus ar viršu vai rodendru mēslojumu. Nepārspīlējot, labāk – mazākās devās vairākas reizes, apmēram 20 g uz m2 . Var arī pavasarī iestrādāt augsnē ilgas iedarbības (3 mēnešu) mēslojumu. Tad tikai rūpējas par vienmērīgu laistīsanu. Vasaras otrajā pusē viršus mēslot nevajadzētu, jo, pārbaroti ar slāpekli, tie nepaspēs līdz ziemai nobriest un salā var aiziet bojā.

Ziemā, pēc augsnes sasalšanas, viršus skrajā kārtā piesedz ar egļu skujām. Tas pasargās augus no kailsala un arī no apdegšanas saulē, ziemai virzoties uz pavasara pusi. Lai veidotos skaists krūms, augus aprīļa beigās vai maija sākumā apgriež. Viršus nedrīkst apgriezt par agru un par daudz. Jānoķer brīdis, kad tie gatavojas mosties un tad apgriež tikai noziedējušās ziedkopas - ½ vai ⅔ no tām. Ja apgriezīs par daudz, virši aizies bojā, jo uz koksnainajiem dzinumiem tie pumpurus neveido. Ja neapgriezīs vai apriezīs par maz, ziedēšana izpaliks vai augs ziedēs maz.

Virši apstādījumos

Latvijā viršu dārzi nav īpaši iecienīti un ne visur tādus var izveidot, bet ja tādus veido, augus stāda lielākās grupās, veidojot ziedu un lapu krāsu kombinācijas. Viršu dārzā tos var kombinēt ar ērikām (Erica), kas zied pavasarī.

Kombinētos stādījumos virši labi sadzīvos ar mūžzaļajiem rododendriem, dažādām skujukoku formām, zemām lapu krūmu formām, piemēram, bārbelēm, Dammera vai horizontālajām klintenēm, kā arī ar citiem mūžzaļajiem vai ziemzaļajiem augiem vai augiem ar krāsainu lapojumu.

Īpaši skaisti izskatās pumpuru virši, kuriem ziedi neatveras, ziedkopas nenobirst un saglabājas līdz pat jaunajam gadam.

Pilsētvidē rudens pusē iecienīts elements ir viršu kompozīcijas dažādos dekoratīvos traukos. Tajos gan pārsvarā izmanto no ārzemēm ievestos viršus, kas plašā klāstā pieejami lielveikalos. Šādi augi parasti ir dekoratīvs akcents īsam laikam, jo ziemu nepārcieš.

Latvijas stādu audzētāji piedāvā visai plašu viršu šķirņu klāstu, kas stādāmas gan viršu dārzos, gan apstādījumos.

‘Spring Cream’

Ar baltiem ziediem lepojas šķirnes ‘Alicia’, ‘Alba Erecta’, ‘Alba Plena’, ‘Beoley Gold’, ‘Beoley Silver’, ‘Elegant Pearl’, ‘Game White’, ‘Gold Haze’, ‘Kinlochruel’, ‘Long White’, ‘Melanie’, ‘Reini’, ‘Reini’, ‘Sandy’, ‘Spring Cream’, ‘Stefanie’, ‘Velvet Fascination’, ‘White Lawn’, ‘Wollmers Weise’.

‘Radnor’

Rozā ziedi ir šķirnēm ‘Arabella’, ‘Annemarie’, ‘Boskoop’, ‘Bonita’, ‘Cuprea’, ‘Dart’s Brilliant Red’, ‘Marleen’, ‘Marlies’, ‘Pink Alicia’, ‘Radnor’, ‘Robert Chapman’.

Sarkaniem, purpursarkaniem ziediem, zied šķirnes ‘Allegretto’, ‘Allegro’, ‘Carmena’, ‘Con Brio’, ‘Dark Star’, ‘Darkness’, ‘Goldswooth Crimson’, ‘Red Favorit’, ‘Red Pimpernel’.

Violeti ziedi ir šķirnēm ‘Ellen’, ‘Collete’, ‘Con Brio’, ‘Dirry’, ‘Golden Carpet’, ‘J. H. Hamilton’, ‘Minima’, ‘Mulion’, ‘Peter Sparkes’, ‘Silver Knight’, ‘Underwoodii’.

'White Coral'

Atsevišķas šķirnes lepojas ar pildītiem ziediem. No iepriekš minētajām tādas ir ‘Alba Plena’, J. H. Hamilton’, ‘Kinlochruel’, ‘Radnor’, ‘Red Favorit’, ‘Wollmers Weise’, kā arī ‘Anabella’, ‘County Wicklow’, ‘Flore Plena’, ‘H.E. Beale’, ‘My Dream’, ‘Pygmaea’, ‘Tib‘.

Pumpurziedi, kas neatveras, ir šķirnēm ‘Alicia’, ‘Fritz Kirchen’, ‘Marleen’, ‘Marlies‘, ‘Melanie’.

Viršu šķirnēm ir arī dažādas lapojuma nokrāsas – gan tradicionāli zaļā, gan ar dzeltenīgu, gan pelēcīgu nokrāsu.

Šķirnes ‘Boskop’, ‘Beoley Gold’, ‘Bonita’, ‘Colette‘, ‘Con Brio’, ‘Firefly’, ‘Golden Carpet’, ‘Golden Haze’, ‘Sir John Charington’, ‘Wickwar Flame‘ ir ar dzeltenu lapojumu, no tām ‘Bascop‘ ziemā iegūst vara sarkanu nokrāsu, ‘Colete’ – sarkanbrūnu, ‘Sir John Charington’ – sarkanu,‘Wickwar Flame‘ – oranži sarkanu.

'Safari'

Bronzas krāsas lapojums ir šķirnēm ‘Orange Queen’, ‘Cuprea‘ . Zeltains lapojums ir šķirnei ‘Winter red’, kas ziemā kļūst sarkans, un ‘Winter Chocolate’, kas ziemā iegūst brozas un šokolādes brūnas nokrāsas.

Sudrabaina lapu krāsa ir šķirnēm ‘Beoley Silver’, pelēcīgi sudrabains – ‘Silver Knight‘, ‘Silver Queen’, ‘Silver Cloud’, ‘Velvet Fascination’.

Šķirnes ‘White Lawn’ un ‘Jan Dekker’ ir klājeniskas, bet ‘Mulion’ ir zema auguma.

Raksts publicēts portālā horti.lv 2012. gada 21.septembrī.

Tauriņu dārzs

Tue, 15 Aug 2017 13:29:00 +0000

Skriet pa pļavu pakaļ tauriņiem vasarās laukos pie vecmāmiņas savulaik bija viena no patīkamākajām bērnības izklaidēm. Tagad tauriņus pilsētas ikdienā ieraudzīt var reti, parasti vien tajās reizēs, kad izdodas izrauties ārpus pilsētas mūriem. Tauriņu mājvieta un barības avots ir augi, tāpēc šiem kukainīšiem iekļauties pilsētvidē ir daudz grūtāk, kā mušām vai lapsenēm, tiem noteikti ir vajadzīgas “zaļās mājas”. Taču pievilināt tauriņus var. Varbūt ne gluži tādus, kā tos, kas mitinās Rīgas Botāniskājā dārzā, bet mūsu pašu parastos ievilināt savas redzamības lokā ir iespējams. Ja gribas ieraudzīt ne tikai pelēkbrūnos un neizteiksmīgos nakstauriņus, bet arī krāsainākos – raibeņus, zilenīšus un zeltainīšus, ir jāveido tauriņu dārzs.

Ar tauriņu dārzu veidošanu pasaulē aizraujas entuziasti, kas mūsdienu urbānajā vidē cenšas saglabāt dabas daudzveidību; vienkārši savvaļas dabas mīļotāji, kā arī daiļdārzu veidotāji, kas tauriņu dārzus (vairāk gan dobes) ieplāno kā interesantu dārza elementu. Radīt tauriņu dārzu nav sarežģīti, ir jāzina tikai viens vienīgs knifiņš – kas ir tie augi, ko tauriņi izmanto savas eksistences nodrošināšanai, un jārada dārzā tādi apstākļi, lai visa tauriņa dzīves garumā sākot no oliņas, kāpura, kūniņas un beidzot ar grezno lidoni, tam būtu nodrošināta šo augu pieejamība.

Pieaugušo tauriņu, ne visu, bet daudzu krāsaino un raibo, barība ir nektārs, tāpēc dārzā ir jābūt ar nektāru bagātiem ziedošajiem augiem. Taču tauriņiem ir vajadzīgi arī augi, kuros izdēt olas, un augi, ar kuriem var baroties kāpuri, kas atšķirībā no pieaugušajiem dod priekšroku nevis ziedu nektāram, bet krietni vien necilākajām zaļajām lapām. Ideāli, ja kādā dārza vietā atrodas savvaļas augi – dadži, nātres, graudzāles. Tāpat dārzā vai netālu no tā ir jāatrodas kokiem, kas gan nodrošina kāpurus ar pārtiku, gan pasargā tauriņus mākoņainās un lietainās dienās. Latvijas tauriņiem patīk apses, kārkli, vītoli, bērzi un citi lapu koki un krūmi. Savvaļas augu klātbūtne nodrošinās to, ka tauriņi jūsu dārzā ieradīsies ne tikai kā garāmskrejoši viesi, bet kļūs par jūsu dārza patstāvīgiem iemītniekiem.

Ja vēlaties īpaši pievērsties tauriņu vērošanai vai piesaistīt šai nodarbei bērnus, tad veidojiet speciālas tauriņiem tīkamo nektāraugu dobes mīļākajā jūsu atpūtas vietā pie mājas. Dobei jābūt saules apspīdētai vismaz sešas stundas dienā un pasargātai no valdošajiem vējiem. Atrodiet šeit vietu nelielai ūdens krātuvei (lieliski šim nolūkam der arī putnu dzirdinātava) un kādam dekoratīvam akmenim, kas novietots saulē, lai tauriņiem būtu kur apžāvēt un sasildīt spārnus. Ja gribat vienkārši, lai jūsu dārzā būtu tauriņi, varat izvietot tauriņiem tīkamos augus dažādās dārza vietās. Un atceraties nekādu pesticīdu, nekādu ķīmisku insekticīdu. Tas, kas nogalina lapputis un kapostu balteņu kāpurus, nogalina arī tauriņus un citus derīgos kukaiņus – bites un bizbizmārītes.

Tauriņiem tīkamie kokaugi

Bez kokiem un krūmiem tauriņu dārzu nav iespējams ierīkot, jo tieši lapu koki tādi kā bērzi (Betula), oši (Fraxinus), ozoli (Quercus), vītoli (Salix), liepas (Tilia) vīksnas, gobas (Ulmus) ir daudzu raibeņu un astainīšu kāpuru barības avots. Ja dārzā vai ap to šo koku nebūs, daudzus raibeņu un astainīšu tauriņus neizdosies ieraudzīt.

Taču ne jau katrā dārzā ir vieta lielajiem kokiem. Tad, ja ir vēlme dārzā iemitināt tauriņus, var aprobežoties ar izmēros mazākiem augļu kokiem un krūmiem. Vilkābeles (Crateaegus), plūmes (Prunus), ķirši (Cerasus), ievas (Padus), lazdas (Corylus) un ogu krūmi – avenes (Rubus), jāņogas upenes (Ribes), mellenes un zilenes (Vaccinium) ir pietiekami labas barošanās vietas atsevišķiem raibeņu un zeltainīšu dzimtas tauriņu kāpuriem. Attiecībā uz augļu kokiem un krūmiem ir jāatceras, ka, ja ir vēlme dārzā veicināt dabas daudzveidību, nāksies iztikt bez insekticīdiem un kaitīgos tinēju, zāglapseņu un ķiršu mušas kāpurus apkarot ar dabai draudzīgām bioloģiskām un mehāniskām metodēm.

Ne jau tikai kapurus saista kokaugi. Pieauguši tauriņi labprāt mielojas ar kokaugu ziedu izdalīto nektāru. Ja dārzā iestādīsiet pūpolvītolu jeb blīgznu (Salix carpea), tad ar nektāru bagātie pūpoli ziedēšanas laikā piesaistīs ne tikai bites un kamenes, bet arī pirmos pavasarī pamodošos raibeņus.

Lai arī svešzemju literatūrā bieži ceriņi tiek minēti kā tauriņiem piemērots nektāraugs, lielā barā spietojam Latvijas tauriņus ap ziedošiem ceriņiem nav izdevies redzēt, vien pa kādam baltenim vai nātru raibenim. Taču ceriņi ir skaists un smaržīgs krūms, bez kura dārzā neiztikt. Savukārt ap Dāvida budleju (Buddleia davidii) ziedēšanas laikā tauriņi spieto bariem. Šis no ārzemēm ievestais krūms pie mums ziemo slikti un gandrīz katru ziemu apsalst, taču pavasarī ataug un vasaras otrajā pusē zied. Ziedēšanas laikā krūmi pievilina tauriņus bariem, ne velti tā angliskais nosaukums ir butterfly bush (latv. val. – tauriņu krūms).

Tīkami tauriņiem būs arī citi ziedošie krūmi: zināmie – neīstie jasmīni jeb filadelfi (Philadelphus), veigelas (Weigela), un mazāk pazīstamie – alkšņlapu kletra (Cletra alnifolia), Kanādas jūdaskoks (Cercis canadensis), rietumu cefalants (Cephalanthus occidentalis), smaržīgā lindera (Lindera benzoin).

Savvaļas pļavas augi.

Tauriņu mīļotājiem būtu vēlams atrast savā dārzā kādu stūrīti, kuru atvēlēt savvaļas augiem, kas kalpotu kā barošanās vieta kāpuriem. Ne visi no tiem izskatīsies estētiski un būs patīkami, kā, piemēram, lielā nātre (Urtica dioica), taču bez tiem neiztikt, jo piemēram nātru raibeņa kāpuri barojas tikai ar nātrēm. Savvaļas augu stūrīti kapuru barībai būtu nepieciešams ieviest savvaļas graudzāles, skābenes (Rumex), sūrenes (Polygonum), dadžus (Arctium), savvaļas burkānus (Daucus carota) vanagnadziņus (Lotus), āboliņus (Trifolium), vīķus (Vicia) un citus taurriņziežu dzimtas (Fabaceae) augus.

Daži no minētajiem augiem ziedēšanas laikā izskatās samērā pievilcīgi. Savvaļas augu stādījumu var papildināt ar pelašķiem (Achilea), margrietiņām (Leucanthemum vulgare) magonēm (Papaver) un rudzupuķēm (Centaurea cyanus), iegūstot patīkamu ziedošu savvaļas dabas stūrīti, kas patiks arī pieaugušajiem lidoņiem.

Tauriņiem tīkamās ziemcietes.

Veidojot īpaši tauriņiem radītu nektāraugu dobi, no plašā ziemciešu klāsta izvēlas tauriņu iecienītākos augus. Zināmākie no tiem ir flokši (Phlox), dienlijas jeb dienziedes (Hemerocallis), ziemasteres (Aster). Šīm puķēm ir radīts tik daudz dažādu un interesantu šķirņu, ka ar tām vien pietiktu, lai izveidotu itin košu puķu dobi. Tomēr krāsainībai un dažādībai dobi var papildināt ar citām ziemcietēm. Tauriņi ir iecienījuši ehinācijas (Echinaceae), tām pēdējos gados ir radīts ļoti daudz krāšņu šķirņu – ‘Alba’, ‘Cleopatra’, ‘Hot Lava’, ‘Hot Papaya’, ‘Marmelade’, ‘Mac’n’Cheese’, ‘Primadonna’, ‘Rubinstern’, ‘White Swan’ un citas.

Krāšņs stādījumu papildinājums ar saviem koši oranžajiem ziediem būs bumbuļainā asklēpija (Asclepias tuberosa), ko angliski runājošie dēvē par buterflay weed (latv. val. - tauriņu nezāli).

Tauriņu dobē iederēsies lielziedu gailardija (Gailardia grandiflora), vārpu liatre (Liatris spicata), izskatīgais laimiņs (Sedum spectabilis), krāšņā rudbekija (Rudbeckia fulgida) krastkaņepes (Eupatorium) brūnactiņas (Coreopsis), hibrīdās zeltslotiņas (Solidago) šķirnes. Ja ir iespējams ziemciešu dobē vajadzētu atrast vietu smaržīgajai vakarenei (Hesperis matronalis), kas patiks ne tikai tauriņiem, bet arī garšos tauriņu kāpuriem un arī kādai prīmulai (Primula).

Viegadīgās tauriņpuķes.

Ja nav vietas jaunai puķu dobei, esošos stādījumus var atsvaidzināt ar tauriņiem tīkamām viengadīgajām puķēm. Būtībā tauriņiem patiks jebkuras ar nektāru bagātas viengadīgās puķes, taču dažas no tām tie ir iecienījuši vairāk, piemēram, cīnijas (Zinia), pūkainās rudbekijas (Rudbeckia hirta), kosmejas (Cosmos), kleomes (Cleome), lobulārijas (Lobularia maritima), samtenes (Tagete), puķu tabaka (Nicotiana alata), saulespuķes (Helianthus annus), klinģerītes (Calendula), lauvmutītes (Antirrhinum majus).

No viengadīgajām puķēm par lielo kresi (Tropaeolum majus) ļoti priecāsies balteņu kāpuri, kuri labprāt pamielosies ar krešu sulīgajām lapām.

Tauriņiem patiks podos un puķu kastēs iestādītas petūnijas (Petunia). Tauriņu krūma – budlejas balkonu līdzinieki ir heliotropi (Heliotropium arborescens) un spraišļu lantānas (Lantana camara), ap kuriem pulcējas tauriņu mākonīši, ja vien tie kaut kur tuvumā ir.

Garšaugu dārzā.

Šķiet visvairāk tauriņu vienkopus nācies redzēt tieši garšaugu dārziņā. Dvīņziedu monarda (Monarda didyma), lavandas (Lavandula angustifolia) ir ne tikai no svešām zemēm nākuši interesanti garšaugi, bet arī Latvijas tauriņu iecienīti nektāraugi. Monardas košajām ziedu sekstēm un lavanadas zilo ziediņu neuzkrītošajam valdzinājumam laikam nespēj pretoties neviens no ziedu nektāra mīļotājiem. Arī raudeņu (Origanum vulgare) un timiāna (Thymus) violeti rozā ziedkopas ir tauriņu pilnas, un katru dienu arvien no jauna plaukstošie zilie gurķeņu (Borago officinalis) ziediņi un izopa (Hyssopus officinalis) ziedu valītes aicina izbaudīt saldo ziedu nektāru.

Līdztekus tauriņu paradīzei – reibinoši smaržojošajiem nektaraugiem garšaugu dārziņā sava paradīze būs arī kāpuriem, ja vien iesēsiet to iecienītos lapaugus – dilles, sinepes, pētersīļus, fenheli un citus. Maigās gaiļbiksīšu lapiņas noderēs ne tikai salātiem, bet arī lai pievilinātu gaiļbiksīšu sīkraibeni.

Radot savā dārzā turiņiem labvēlīgus apstākļus, jūs ne tikai gūsiet prieku no krāsaino lidonīšu vērošanas, bet arī veicināsiet dabas daudzveidības saglabāšanu pasaulē. Savā ziņā jūs kļūsiet arī par bioloģiskās saimniekošanas atbalstītāju, jo tauriņus piesaistīt iespējams vien atsakoties no pesticīdu lietošanas. Iespējams jums būs jāsamierinās ar ne tik perfektu daiļadārzu, taču jūsu dārzs noteikti būs pilns dzīvības, prieka un unikalitātes, ko ir pa spēkam radīt tikai dzīvajai dabai.

Publicēts portālā DELFI 2014. gada 21.jūnijā.

Vasaras puķes

Wed, 19 Jul 2017 17:03:00 +0000

Košas, izteiksmīgas krāsas un ziedu bagātība – tas ir pirmais, kas nāk prātā, iedomājoties vasaras puķes. Tās savu ziedēšanu sāk, kad beidzies pavasara ziemciešu un sīpolpuķu ziedēšanas trakums, bet līdz vasaras vidū ziedošajām lilijām un rozēm vēl krietns laika sprīdis gaidāms. Tieši tāpēc vasaras puķes ar košām, izteiksmīgām krāsām atsvaidzina jebkuru dārzu.

Kas ir vasaras puķes?

Tā vai citādi, bet par vasaras puķēm var dēvēt ikvienu vasarā ziedošo puķi. Kādreiz tā sauca viengadīgās puķes, kuru mūžs sākās ar uzdīgšanu pavasarī un beidzās ar sēklu nobriedināšanu rudenī. Tagad visbiežāk par vasaras puķēm sauc visas puķes, kas dārzā, apstādījumos vai dekoratīvos traukos, parādās, beidzoties pavasara salnām, un līdz ar rudens atnākšanu pazūd.

Lai arī lielākā daļa šo puķu tiek audzētas tikai vienu vasaru un pēc bagātīgās ziedēšanas tās savu dzīvi beidz kompostā vai atkritumu kaudzē, daļa no tām ir daudzgadīgas, un savā dabiskajā izcelsmes areālā, zied un aug vairākus gadus. Tādas, piemēram, ir pelargonijas, kas nāk no Āfrikas, begonijas, kas savvaļā aug Dienvidamerikā. Dažas no pie mums audzētajām vasaras puķēm, savvaļā nemaz nav puķes, bet ir krūmi un puskrūmi, piemēram, fuksija, spraišļu lantāna vai kokveida heliotrops. Savukārt daļa vasaras puķu patiešām ir viengadīgas, kas viena gada laikā sadīgst, izaug, uzzied un nobriedina sēklas.

Viengadīgajām puķēm, kuru izcelsme meklējama mērenā klimata joslā, piemēram, magonēm, rudzupuķēm, saulgriezēm, klinģerītēm, ir samērā īss, Latvijas vasarai atbilstošs veģetācijas periods. Dažas no tām pat pamanās vienas vasaras laikā uzziedēt divas reizes. Savukārt tām viengadīgajām puķēm, kas nākušas no siltākiem reģioniem, kā piemēram, petūnijām, lauvmutītēm, asterēm no sēklas nonākšanas zemē līdz ziedēšanai ir nepieciešams krietni vien ilgāks laiks nekā Latvijas vasaras spēj piedāvāt.

Lai panāktu, ka vasaras puķes uzzied pēc iespējas agrāk, lielākajai daļai no tām jau ziemas sākumā – janvārī, februārī apkurināmās siltumnīcās vai siltās telpās sāk audzēt dēstus. Dēstus audzē no sēklām, spraudeņiem vai no importētajiem jaunstādiem (pēdējos gados tas ir īpaši populāri).

Laukā jeb ārā apstākļos vasaras puķes stādāmas un audzējamas no vēla pavasara līdz agram rudenim. Iemesls tam pavisam vienkāršs – lielākajai daļai vasaras puķu augšanai un ziedēšanai ir nepieciešams siltums – gaisa temperatūra, kas vairumā gadījumu nedrīkst būt zemāka par + 10° C °, bet atsevišķām puķēm pat ne zemāka kā + 15° C. Šāda vidējā gaisa temperatūra Latvijā ir tikai no maija beigām līdz septembra sākumam. Atsevišķas vasaras puķes izturēs arī temperatūru, kas noslīd līdz +5 ° C un pat līdz nullei, taču tas būs ekstrēms pārbaudījums, no kura puķes var tā īsti arī neatgūties.

Kur stādīt vasaras puķes?

Vasaras puķes iederēsies visur: privātmāju dārzos – dobēs, dažādos dekoratīvos veidojumos vai lielos podos; pilsētu apstādījumos; vasaras kafejnīcās un terasēs; daudzstāvu namu balkonos un pie logiem. Īpaši krāšņas ir paklājdobes jeb tepiķdobes, kurās dažādu krāsu raksti un ornamenti tiek veidoti no puķēm.

Viengadīgās puķes ar īsu veģetācijas periodu vairāk būs piemērotas lauku mājas dārziem, romantiskiem dārza stūrīšiem. Tām neaudzē dēstus, bet sēj uzreiz paliekošā vietā. Vislabāko efektu dod vairāku puķu maisījums. Veikalos var iegādāties jau gatavus sēklu maisījumus visdažādākajās krāsu gammās, saulainām vai ēnainām vietām, sausām vai mitrām vietām, u.tml, bet var puķu maisījumu veidot arī pats. Bišu un tauriņu mīlētāji var sēt bišu facēlijas, gurķu mētras, rudzupuķes, kosmejas, klinģerītes; smaržu baudītāji – rezēdas, matiolas, puķu tabaku, puķu zirņus, alisītes jeb lobulārijas, bet tie, kam patīk košas krāsas – magones, kliņģerītes, kreses, Kalifornijas magones – ešolcijas, rudzupuķes, krāsu safloru, kosmejas.

Vasaras puķu stādus var stādīt jebkurā jau esošā ziemciešu vai kokaugu dobēs, tādējādi padarot tās atraktīvākas, krāšņākas. Bet var veidot arī atsevišķas vasaras puķu dobes. Stādot puķes jau esošajās dobēs, jāņem vērā to piemērotība augšanas apstākļiem. Nevajadzētu ēnainā vietā stādīt saulmīles vai mitrumu mīlošas puķes sausās vietās.

Paklājdobēm galvenokārt izmanto zema un stabilas auguma vasaras puķes – samtenes, ilgziedu begonijas, ageratus, verbēnas, salvijas. Taču arī garāka auguma puķes iederēsies tepiķdobē, īpaši tad, ja ornaments tiks veidots ņemot vērā gan horizontālo, gan vertikālo dimensiju.

Vasaras puķu kompozīcijām dekoratīvajos traukos un kastēs izmanto koši ziedošās viengadīgās un daudzgadīgās vasaras puķes – petūnijas, begonijas, fuksijas, diascijas, lobēlijas, pelargonijas, verbēnas, bakopas, sanvitālijas, scēvolas un daudzas citas. Vasaras puķu stādu izvēle ir tik bagātīga un plaša, ka nav iespējams uzskaitīt visas, un stadaudzētavās vai puķu veikalos katrs var atrast sev ko piemērotu.

Krāšņi ziedošos vasaras puķu stādījumus dobēs un puķu traukos papildina ar puķēm, kuru galvenais lepnums ir nevis ziedi, bet krāsainas lapas. Vispazīstamākā no tām ir Blūma skaistnātrīte, kas jau labu laiku no iekštelpu palodzēm ir pārceļojusi uz puķu kastēm. Vasaras puķu kompozīcijas dobēs nav iedomājamas bez pelnpelēkas krustaines, bet nokareno vasaras puķu podi bez efeju sētložņām un plektrantiem. Pie lapainajām vasaras puķēm pieskaita arī zeltnātrītres, slotiņu kohiju, vienpusējo stenotafru, vilnaino gnafāliju, Itālijas salmeni, sudrabaino dihondru, ciprešu santolīnu un pēdējos gados popularitāti ieguvušās dekoratīvās dzeltenās un sarkanlapainās saldo kartupeļu (batātu ipomejas) šķirnes.

Bez krāšņi ziedošajām un krāsainājām raiblapainajām puķu šķirnēm, vasaras puķu kompozīcijās labi iekļaujas arī viengadīgās un daudzgadīgās graudzāles – krēpju mieži, trīsenes, airenes, auzenes, zemzālītes, bet par pēdējo gadu modes kliedzienu ir kļuvušas vasaras puķu kompozīcijas ar garšaugiem un dārzeņiem.

Kā kopjamas vasaras puķes?

Lai arī kādu vasars puķu stādījumu veidu, jūs arī neizvēlētos, jāņem vērā, ka puķēm ir jānodrošina tādi augšanas apstākļi, kas ir vistuvākie to dabiskajai videi. No Āfrikas nākušās pelargonijas nedrīkst pārlaistīt, fuksijām labāk patiks ēnaina vieta, vasaras dālijas un petūnijas jāstāda saulainā vietā. Taču visām vasaras puķēm ir vienojoši kopšanas pamatnoteikumi, kas jāievēro, lai puķe ziedētu un izskatītos labi visu vasaru.

1. Laistīšana.

Vasaras puķes necieš ne pārlaistīšanu nedz iekaltēšanu. Tām ir sekla sakņu sistēma. Dārzā dobēs un apstādījumos augošajām vasaras puķēm nepieciešama regulāra un pamatīga laistīšana, pēc iespējas dziļāk samitrinot augsni, tāpēc tās laista reti, bet bagātīgi. Savukārt podos, kastēs un traukos augošās vasaras puķes, lai uzturētu substrātu vienmērīgi mitru, laista bieži – katru dienu, dažreiz pat divreiz dienā. Tomēr nevajag arī pārspīlēt un puķes pārlaistīt – augsnei jābūt mitrai ne slapjai.

2. Mēslošana.

Vasaras puķēm, lai tās veidotu bagātīgu lapojumu un krāšņus ziedus, nepieciešams daudz barības vielu. Vajadzīga ne tikai barības vielām bagata augsne, bet arī papildmēslošana vismaz reizi nedēļā. Pie tam atšķirībā no augiem, kas aug dobēs, puķēm podos un kastēs jānodrošina pietiekams substrata daudzums (pods nedrīkst būt pārāk mazs) un tās vēlams mēslot katrā laistīšanas reizē ar vāju (0,1 – 0,15 %) barības šķīdumu. Tagad veikalos ir pieejams plašs vasaras puķēm paredzēts minerālmēslojumu klāsts ar norādījumiem kā tie lietojami, tā kā papildmēslošanai problēmas neavajadzētu sagaādāt. Galvenais atcerēties to izdarīt.

3. Noziedējušo ziedu novakšana

Ir tikai dažas vasaras puķes, kurām, lai nodrošinātu nepārtrauktu ziedēšanu nav nepieciešams nolasīt noziedējušos ziedus. Pārējām visām, lai tās ziedētu, noziedējušie ziedi jānolasa, citādi puķe uzskatīs, ka daļa darba izdarīts un noņemsies turpmāk ar sēklu briedināšanu, par ziedēšanu pilnībā aizmirstot. Šis ir vislaikietilpīgākais, viskaitinošākais un piņķerīgākais darbs vasaras puķu kopšanā, taču diemžēl bez tāpie izcila rezultāta netikt.

4. Kaitēkļi un slimības

Tāpat kā citiem dārza augiem, arī vasaras puķēm ir savi kaitēkļi un slimības, kas parādās karstās un sausās vai mitrās un aukstās vasarās, taču pārsvarā slimības un kaitēkļi skar nepareizi koptus un mēslotus augus, kuriem visbiežāk jāsastopas ar laputu invāziju un miltrasu. Ja katru dienu rūpēsieties par saviem augiem, slimības un kaitēkļus pamanīsiet savalaicīgi, kad no tiem varēs viegli atbrīvoties.

Vasaras puķu audzēšana ir laikietilpīgs pasākums. Mazāk rūpes prasīs dobēs iestādītās vasaras puķes, savukārt izvēloties dekoratīvās kompozīcijas traukos, jārēķinās ar to, ka puķēm būs jāvelta katru dienu vismaz no15 minūtēm līdz vienai stundai, atkarībā no puķu daudzuma. Laistīšana, mēslošana, veco ziedu nolasīšana prasa laiku un uzmanību. Var protams rūpes samazināt līdz minimumam un kādu dienu arī par tām aizmirst, bet tikai tad nav jabrīnās, ka puķes nezied vai uz tām parādās kaitēkļi un slimības. Savukārt rūpīgi koptas vasaras puķes vienmēr attalgos kopēju ar skaistu ziedēšanu, un skaistas vasaras puķu kompozījas visas vasaras garumā ir apliecinājums dārznieka varēšanai un profesionalitātei.

Publicēts portālā DELFI 2014. gada 30. maijā